Gan seno indiešu, gan sengrieķu raksti vēsta par kādu brīnišķīgu zemi ziemeļos no Grieķijas, kur dzīvojuši gudri un laimīgi cilvēki. Šīs ziņas papildina 11. gadsimtā rakstītā Brēmenes Ādama hronika, kas stāsta, ka uz rītu zemi pēc veselības un padoma devušies cilvēki no visas pasaules. Pēdējo gadu pētījumi ar pārliecību ļauj teikt, ka senais dziedniecības centrs atradies Pokaiņos. Uzreiz piebildīsim, ka bez tā tagadējās Latvijas teritorijā bija arī citi centri, piemēram, vieta ap Burtnieku ezeru, Sūnākste, Aglona u.c. Tomēr Pokaiņi pārspēj visu, kas vispār zināms senajā pasaulē.

Minētās ziņas raksturo Latvijas dabu un dziedniekus kā izcilākos senajā pasaulē. Mūsu dienās pēdējo gadu laikā Latviju vairākas reizes apmeklējusi amerikāņu rakstniece Šarlote Andersone, kas, pētot dziednieku darbu, apbraukājusi visu pasauli. Viņa uzskata, ka vislabākie dziednieki ir Latvijā, izslavētie filipīniešu dziedinātāji nākot pēc tam.

Latvijas daba, tās dabiskās zāles, enerģisko vietu strāvojums un Latvijas dziednieku talants var nākotnē būt lielāka vērtība nekā Saūdu Arābijas nafta, Dienvidāfrikas dimanti, Kolimas zelts, kopā ņemti. Taču, lai tā notiktu, mums jāapzina sava zeme, tās dziedniecības iespējas un vēsturiskā pieredze, jo dziedniecības jomā nekas nenoveco. Un tāpēc arī tapis šis ieskats par Pokaiņiem kā par pasaules senāko un vislielāko dziednīcu kompleksu.

Kopumā sistēmas garums no Svētaiņu ezera rietumos līdz Tērvetei un t.s. Ceturtajiem Pokaiņiem aiz tās pārsniedz 40 km. Šajā sistēmā atrodas gan izcili enerģētikas, dziedniecībai noderīgas vietas, gan īpaši dziednieciski akmeņi, gan svēto rituālu vietas.

Pokaiņos bijuši vairāki tūkstoši sakrālas nozīmes salikumu. Tie ir ļoti atšķirīgi. Izplatītākās ir gaišo akmeņu kaudzes, svētieleju un terašu bruģējumi, bruģēti akmens ceļi, dziedniecības akmeņu kopas. Uz 1997.gada janvāri uzskaitītas 1200 kaudzes, kas sastāda lielāko daļu no nenopostītās daļas. Kopā nenopostītajā daļā varētu būt kādi 2 tūkstoši krāvumu. Varētu vērtēt, ka krāvumu skaits pirms postīšanas bijis ap 4 līdz 5 tūkstoši.

Pie tam akmeņu kaudzes nav krautas kur pagadās, bet stingri noteiktās vietās, ko nosaka Zemes enerģētiskais starojums. To pierādīja ģeoloģijas zinātņu doktore Lija Bērziņa ar rīkstīšu palīdzību. Pie tam, laikā, kad vēl visu apkārtni klāj sniegs, akmeņu kaudzes jau to nokausējušas. Šai parādībai ir tikai viens fizikāla rakstura skaidrojums – smalko enerģiju starojums.

Arī akmeņi nenopostītajās kaudzēs nav sasviesti, kā pagadās, bet krauti ļoti rūpīgi. Katrs akmens enerģētiski sasaistīts kopā ar pārējiem savā telpiskajā novietojumā, veidojot slēgtu bioenerģētisku sistēmu. Katra kaudze ir unikāls veidojums.

Daži akmeņi paši par sevi šķiet vientuļi, tomēr to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šie akmeņi ietilpst salikumos, tikai katrs akmens no nākošā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70 – 200 m attālu. Tomēr šie salikumi darbojas kā viena kopa.

Visi šeit atrastie akmeņu salikumi novietoti uz bioenerģētisko mikroviļņu plūsmu rezonanses joslām, tā sauktajām āderēm. Arī samērā nelieli akmeņi savā starpā “sajūgti” pa rezonanses līnijām. Šīs bioenerģētiskā starojuma plūsmas var pētīt gan ar speciālu aparatūru, gan rīkstītēm.

Akmeņu salikumi Pokaiņos norāda šo plūsmu mezglu vietas, bet katra noteikta akmeņu kopa likta ar noteiktu uzdevumu. Nav izslēgts, ka daļā akmeņu ierakstīta informācija, kura var zust, mainot to stāvokli.

Pokaiņu vainaga dienvidaustrumu daļā atrodas rets akmeņu salikums, kuru sauc par Zintnieku laivu. Kontūra izlikta no akmeņiem, kuru vidējais diametrs ap 25 cm, līdzīgi kā daudzām tā sauktām Velna laivām Kurzemē. Vēl 1995.gadā šī laiva ar stūres airi bija vienīgais šāds saglabājies veidojums Latvijā. Laiva “dodas” uz dienvidaustrumiem – Saules lēkta virzienu Ziemassvētku rītā. Tā brauc it kā no Elku kalna puses caur terasēm, caur amfiteātra krāvumiem uz Milžu kalnu – Dēliņkalnu. Vietas izvēle nav nejauša, to apzīmē enerģētiskās piramīdas virsotne. Ja sauc no balto akmens krāvumu vietas, tad atbalss atsaucas no debesīm virs laivas centra.

Iespējams šī vieta paredzēta tāliem pareģojumiem. Dainas māca, ka zintniekam, kurš vēlas izzināt nākotni, vakarā pirms saules rieta jāiesēžas “laivā” un tajā jāpavada visa nakts. Par šādām laivām vēsta vairākas zintnieku dainas, piemēram:

Pokaiņu uzartajos laukumos atrasti vairāki desmiti ļoti interesantu priekšmetu no apstrādātiem akmeņiem. Katru no tiem varētu saukt savādāk : sirdsveida priekšmeti, diski, skulptūras, citi kulta priekšmeti.

Šie atradumi pieder pie maz pazīstamiem, tostarp kosmiskas nozīmes simboliem un prasa plašāku skaidrojumu. Nav ticams, ka dabā kāds no šiem priekšmetiem varētu veidoties bez speciālas apstrādes.

Sirdsveida akmeņi pieder pie senatnes mīklām. Ne cilvēka, ne dzīvnieka, ne putna sirdij nav tā sauktās sirds formas. Dabā varētu saskatīt līdzību ar liepu lapu. Dainās šajā sakarā atrodama simboliska norāde – “liepu lapu laipu liku”. Kā simbols šie veidojumi, mūsuprāt, izsaka dzīvības aprites cikla daļu – dvēseles dzīvi. Sirds forma ir arī Zemes simbols, jo Zemei ir iedobe Ziemeļpolā un izbīdījums Dienvidpolā.

Sirdsveida elementu grupas sastopam Lielvārdes jostā. Iespējams, ka šeit tie izsaka dzīvības apriti, t.i., saistību ar laiku. Tā ir vēl viena norāde uz ļoti precīzu laika uzskaiti tālajā senatnē.

Pokaiņos atrastie šīs formas akmeņi ir vai nu balti, vai sarkanas krāsas granīti. Apstrādāti sirdsveida akmeņi šeit atrasti kādi divdesmit. Mazākie no tiem apmēram 5 x 5 cm, lielākais 0,8 x 0,8 m.

Neapšaubāmi, ka sirds akmeņu savākšana veidošana bijusi mērķtiecīga, tie piegādāti, iespējams, pat no visai liela attāluma. Dainis Īvāns savā rakstā “Pokaiņu meža mīkla” (NRA, 1995.gada 19.okt.) min, ka šie apstrādātie “sirdsveida” akmentiņi stipri vien atgādina Oriņakas perioda (35. – 20.gadu tūkstotis pr. Kr.) skulptūriņas. Tādas esot atrastas vienīgi Kastiljo un Gurdanā, apskatāmas Morāvijas muzejā Brno.