Sākums » 2009 » Aprīlis » 16 » Līdz pat XVIII gadsimta beigām Eiropā kanibālisms bija ikdienišķa parādība
Līdz pat XVIII gadsimta beigām Eiropā kanibālisms bija ikdienišķa parādība
14:28
Lūk ko rakstīja, piemēram, XVII gadsimta vācu farmakologs Johans
Šrēders: "Cilvēka gaļu vajag sagriezt sīkos gabaliņos, pievienot
nedaudz mirres un alojas, dažas dienas izturēt vīna spirtā, bet pēc tam
izkaltēt sausā telpā". XVII gadsimta sākumā mediķi izmantoja ar nāvi
sodītu noziedznieku, kā arī ubagu un spitālīgo līķus. Viens no līķu
izmantošanas ārstnieciskos mērķos kaismīgiem piekritējiem bija
slavenais Paracelzs, vēstī izdevums “Der Spiegel". Līķu
"sastāvdaļas un asinis bija pirmās nepieciešamības priekšmeti, kuri
bija atrodami katrā aptiekā," - žurnālam apgalvo britu medicīnas
vēsturnieks Ričards Sags no Daremas universitātes. "Paši cītīgākie
kanibāli bija nevis Jaunās pasaules iedzīvotāji, bet gan eiropieši," -
uzsver zinātnieks. Vēl senajā Romā, norāda publikācijas autori,
gladiatoru asinis tika uzskatītas par zālēm no epilepsijas. Renesanses
laikmetā popularitāti ieguva pulveris no Ēģiptes mūmijām, kuru
uzskatīja par dzīvībass "eliksīru". Cilvēku galvaskausi tika izmantoti
asiņošanas apturēšanai, tauki - lai ārstētu reimatismu un artrītu. Bez
tam – ja cilvēks nomira nedabiskā nāvē, tika uzskatīts, ka viņa miesu
nogaršošana ļauj iegūt nelaiķa dzīves pārpalikušus gadus. Kad 1492.
gadā Pāvests Inokentijs VIII atradās uz nāves sliekšņa, viņa ārsti
“iztecināja” triju zēnu asinis un deva tās viņam izdzert. Nomira kā
zēni, tā pāvests. Vai tas bija kanibālisms? Uz šādu jautājumu Sags
atbild apstiprinoši. Tomēr XVIII gadsimta beigās tamlīdzīga prakse
tika izbeigta. Kopā ar to pazuda arī interese par tādām receptēm kā tā,
kuru sastādīja 1754. gadā mirušais britu sludinātājs Džons Keofs, kurš
mirušais 1754. gadā. Pret reiboņiem viņš rekomendēja sagrūstu cilvēka
sirdi - "pa šķipsnai no rīta tukšā dūšā".