Runa ir par visai mstisku u noslēpumainu parādību, kuras rezultātā nedabiskā nāvē bojā aizgājušas vairāk nekā 20 personas, kas piedalījās Tutanhamona kapeņu atrakšanā, kā arī citos arheoloģiskajos pētījumos. Kā šī leģenda radās, mūsdienās vairs nav īsti iespējams konstatēt, taču līdz pat 20.gs. 30.gadiem tā periodiski tika iztirzāta pasaules presē.

„Nāve uz vēja spārniem steigsies pie tā, kurš traucē faraona mieru”, - tā bija rakstīts uz necilas māla plāksnītes, kuru uzgāja kapeņu priekštelpā. Pats Kārters atradumam nepiešķīra nekādu nozīmi, bet, tā kā darbus veica vietējie, tad, lai nesaceltu paniku, māla plāksnīte tika izņemta no atradumu saraksta.
Uz kāda amuleta, kas bija pietīts faraona galvai, arī bija rakstīts līdzīgs brīdinājums: "Es esmu tas, kas ar tuksneša balsi liek bēgt kapu apgānītājiem. Es esmu tas, kas stāv Tutanhamona kapeņu sardzē." Amulets atradās uz faraona mūmijas galvas zem kāda vainagveida polsterējuma. Arī šim atradumam pētnieki īpašu nozīmi nepiešķīra, jo viss faraona ķermenis bija notīts no vienas vietas ar amuletiem un simboliem. Amuletu atrada tad, kad faraona ķermeni aizveda uz Kairas muzeju izpētei un notina linautus.
Pētnieki iegāja kapenēs 1923.gada 13.februārī. tie bija 17 cilvēki. Kad pienācis zīmogu uzlaušanas brīdis, arheologus pārņēma neizskaidrojams nemiers. Neviens nevēlējās pieskarties svētajiem zīmogiem. Vēlāk pētnieki atzinās, ka bijusi sajūta, ka viņi nelikumīgi ielaužas svētuma mājoklī.

1.upuris. Iemeslu šm mistiskajam stāstam deva lorda Karnārvona – projekta „Tutanhamons” finansētāja, paragrā nāve. Viņš mira moskītu sakosts pēc 3 nedēļu slimības 1923.gada 6.aprīlī.
Kad arheologi atklāja kapeņu durvis ar neskartiem zīmogiem, tie nosūtīja lordam Karnārvonam priecīgu telegrammu. Lords kopā ar meitu ieradās Luksorā, bet dažas dienas vēlāk steidzīgi sāka gatavoties aizbraukšanai. Tas izskatījās pēc panikas, un citiem radās iespaids, ka viņš nespēj uzturēties kapeņu tuvumā. Patiesi – lords aizbrauca no Luksoras pat nesagaidījis, kamēr tiks izcelti visi dārgumi. Drīz vien Ēģiptē pienāca ziņa, ka lords saslimis ar kādu dīvainu kaiti, un neviens nevar viņam palīdzēt.
Sīkākas ziņas par lorda slimību ekspedīcijas dalībnieki saņēma no viņa dēla. Brokastu laikā lordam paaugstin ājusies temperatūra, tā kāpusi stipri un strauji, slimnieku kratījis drudzis, un viņš murgojis. Ārsti bijuši bezspēcīgi. Kopēja, kas bija pie lorda nāves brīdī, stāstīja, ka dažas minūtes pirms aiziešanas slimnieks sācis murgot un bieži minējis Tutanhamona vārdu.
Kārnavona sievai un kopējai šķitis, ka mirējs sarunājies ar kādu, ko redz tikai viņš. Pavisam īsi pirms nāves lords vēl brītiņu nācis pie samaņas un teicis: „Beidzot tas ir noticis, es dzirdēju aicinājumu, tas sauc mani līdzi.”
Ar lorda nāvi saistīts vēl tāds dīvains fakts, ka viņa nāves brīdī Kairā pazuda elektrība. To neviens nevarēja izskaidrot. Lorda dēls savā dienasgrāmatā min vēl tādu lietu, ka lorda foksterjers, kas saimnieka nāves brīdī atradies daudzu jūdžu attālumā, pēkšņi sācis skumji gaudot, piespiedies pie grīdas un nobeidzies tieši tajā pašā brīdī, kad miris viņa saimnieks.

2. un 3.upuri. Faraona mūmiju aizveda uz Kairas muzeju izpētei. Kad notina linautus, atradās otrais amulets uz galvas, kas solīja, ka būs ziepes, ja traucēs faraona mieru. Dažus mēnešus pēc tā nomira divi šīs procedūras dalībnieki – arheologi Arturs K.Meiss un Džordžs Džejs-Goulds. Abiem bija tādi paši slimības simptomi kā lordam Karnārvonam. Pie tam Meiss nomira tai pat Kairas viesnīcā kur lords. Te gan jāmin, ka Meiss jutās savārdzis jau ilgi pirms izrakumu uzsākšanas, kamdēļ pārtrauca dalību kapeņu pētījumos.
Šīs nāves visus stipri satrieca un te pirmoreiz parādījās versija par „faraona lāstu”.

4.upuris. Nākamais nomira angļu rūpnieks, kuru neinteresēja arheoloģija, bet gan tikai kapenēs apslēptās bagātības. Viņš bija turējis rokās gandrīz visus kapenēs atrastos priekšmetus.

5.upuris. Nomira rentgenologs, kas bija tinis ārā faraona mūmiju.

X upuris. Lorda Vestberija dēls, kas savā laikā kā pētnieka Kārtera sekretārs piedalījās Tutanhamoa kapa izrakumos, 1929.gada novembrī tika atrasts miris savā dzīvoklī, lai gan viņš iepriekšējā vakarā bija devies pie miera pilnīgi vesels. Viņa tiešo nāves cēloni neizdevās noteikt.

X upuris. Lorda Karnārvona pusbrālis Obris Hērberts prāta aptumsuma brīdī veic pašnāvību.

X upuris. 1929.gada februārī nokāda insekta kodiena nomirst lēdija Elizabete Karnārvona.

19.upuris. Par to  ar 1930.gada 21.februāri datētu telegrāfa ziņojumu no Londonas stāsta kāda vācu avīze: „Šodien 78 gadus vecais lords Vestberijs izlēca no septītā stāva pa sava Londonas dzīvokļa logu un bija uz vietas beikts.”

21.upuris. Eģiptologs Arturs Veigols nomira no kāda dīvaina drudža.

22.upuris. No dzīves šķīrās Arčiblds Duglass Raids brīdī, kad viņš gatvojās veikt kāds mūmijas rentgenuzņēmumu. Te nu gan laikam nav saistības ar Tutanhamona kapu.

Dažu gadu laikā no dzīves atvadījās 22 cilvēki, kas pabijuši kapenēs vai piedalījušies Tutanhamona mūmijas izpētē. Tādējādi 1930.gadā no visiem tiem, kas tieši piedalījušies izrakumos, dzīvs palicis vienīgi Hovards Kārters. Pēc tam nāve sāka ņemt arī pētnieku tuviniekus.
Pasaules prese atkal pievērsa uzmanību „faraonu lāstam”, kad Amerikā nomira nelaimes gadījumā kāds Kārters. Vācu eģiptologs profesors Georgs Šteindorfs gan 1933.gadā konstatē, ka šim Kārteram nav nekā kopīga kā tikai uzvārds. Vēl viņš apgalvo, ka abi Vesteriji ne mazākā mērā nav biuši saistīti ar kapa izrakumiem un tā inventāru. Arī par faraona lāsta tekstu viņš saka, ka tāds nemaz neeksistē, tas nekad nav bijis izteiks un nav sastopams nevienā uzrakstā: „Ēģiptiešu apbedīšanas rituālā vispār nav rodams šāda satura lāsts dzīvajiem, ir vienīgi aicinājums izteikt mirušajam ceļā uz aizsauli bijīgus un labvēlības pilnus novēlējumus”.

"Faraona lāsts citos variantos." „Faraona lāsts” skāra arī citu arheoloģisko objektu pētniekus. Tā piemēram, spēji mira vācu zinātnieks Oto Noiberts pēc tam, kad atvēra kādu apbedījumu netālu no meduna piramīdas. Volters Boajans Emeruijs mira pēc tam, kad bija ieinteresējies par kādu Ozīrisa statueti.

Iespējamais zinātniskais izskaidrojums. 35 gadus pēc Tutanhamona kapeņu atvēršanas zinātniekiem prātā iešāvās doma, ka visa vaina varētu slēpties patogēnā sēnītē. Daudzi arheologi dažādos laikos un dažādās vietās cietuši no tā saucamās „alu slimības”, ko izraisa mikroskopiskas sēnītes, kas mīt sikspārņu organismos, putekļos un organiskajos atkritumos. Un vēl – slimība ir lipīga, tieši tā var izskaidrot, ka tā skārusi arī cilvēkus, kas tieši izrakumos nav piedalījušies.
1962.gada 7.novembrī Kairas universitātes biologs-mediķis Ezedins Taha papildināja šo versiju. Viņš ilgu laiku tika vērojis arheologus un muzeja darbiniekus, kas strādāja zālēs pie mūmijām. Gandrīz visu šo cilvēku organismos tika konstatētas sēnītes, kas rada elpošanas traucējumus, pat paralīzi un stipru drudzi. Starp šīm sēnītēm ir arī mikrobs, kas mīt slēgtās kapenēs un mūmijās. Tiek uzskatīts, ka mikrobs inficē visus cilvēkus, taču saslimst tikai cilvēki ar vājāku imūnsistēmu.
Taču izskaidrot tikai ar mikroba klātbūtni visu laikam nevar. Domājams, ka senie ēģiptieši bijuši meistari dažādu inžu lietošanā. Tādēļ visai iespējams ir, ka kapenēs tikušas izsmidzinātas vai kādā citā formā atradās stipras nāvējošas indes, lai tādējādi sodītu kapeņu apzadzējus pat „faraona miera traucēšanu.”
Tāpat ir arī versija, ka, iespējams, ēģiptieši izmantojuši radiāciju, lai gan par to trūkst ticamu ziņu.
Lai nu kā, pilnīgi apmierinoša izskaidrojuma par Tutenhamona kapeņu atklājēju nāvi nav vēl šodien.