Dzelzceļš ir sava veida valsts valstī ar savu kārtību, saviem noteikumiem un bieži vien arī likumiem. Īpaši liela nozīme tam bija kara laikā, kad no dzelzceļa darbinieku rīcības bieži vien bija atkarīgs stāvoklis frontē. Par dzelzceļa funkcionēšanas precizitāti atbild visi - no parasta sliežu pārslēdzēja līdz valsts dzelzceļa priekšniekam. Taču pie tik precīzas sistēmas pēkšņi notiek ārkārtējs gadījums - pazūd vilciens!

Mīklainie 76 kilometri

«SU» sērijas tvaika lokomotīvi bija nepieciešams pārdzīt no Kaldimas stacijas uz Usovas staciju. 76 kilometru lielais attālums parasti tika veikts divu stundu laikā. Kad noteiktajā laikā lokomotīve Usovā neieradās, stacijas dežurants sazinājās ar savu kolēģi Kaldimā, kurš apgalvoja, ka lokomotīve izbrauca tieši pēc grafika - pulksten 2.30 naktī no 22. uz 23. aprīli 1944. gadā. Ņemot vērā lielo miglu, mašīnists acīmredzot esot samazinājis ātrumu, un lokomotīve būšot kuru katru mirkli.

Toreiz lokomotīvēm nebija rāciju, tāpēc ar tām sazināties nebija iespējams. Taču visi apsekošanas varianti liecināja, ka ceļš ir brīvs. Sakarā ar to, ka drīzumā tika gaidīts pretimbraucošs ešelons ar kravu (posms bija kā Transsibīrijas maģistrāles atzars, bet satiksme pa to nebija pārāk intensīva), lokomotīvei pa pēdām tika sūtīta motorizēta drezīna. Tā laimīgi nokļuva līdz Usovas stacijai, pa ceļam neatrodot ne mazākās pēdas, ko varēja atstāt lokomotīve.

Ārkārtējs gadījums

Nekavējoties tika informēti staciju priekšnieki, kā arī dzelzceļa posma priekšnieks. Lokomotīve pazust nevarēja, jo nekādu sānu atzaru starp Kaldimu un Usovu nebija. Taču lokomotīve pazuda!

Kad dienā migla izzuda, ar drezīnu tika apsekots katrs ceļa metrs. Nekādu avārijas pēdu! Dzelzceļš izrādījās pilnīgā kārtībā!

Ceļa apgaitnieki palīdzēja noskaidrot, ka lokomotīve pazuda posmā starp Borščanovkas ciemu, kur vilcieni nekad neapstājās, un tiltu pār Susankas upi. Šo ceļa posmu, kas ir deviņus kilometru garš, dzelzceļnieki burtiski izložņāja. Nekādu pēdu! Nācās ziņot dzelzceļa priekšniekam.

Tika izveidota komisija, kurai vajadzēja noskaidrot lokomotīves pazušanas iemeslu. To vadīja pazīstamais dzelzceļa signalizāciju speciālists S. B. Tambovcevs, kurš vēlāk kļuva par Staļina prēmijas laureātu, tehnisko zinātņu kandidātu, trešā ranga dzelzceļa ģenerāldirektoru. Vajadzēja atrast un nodot tribunālam vainīgos.

Pamatversijas bija divas. Pirmā: lokomotīve neizbrauca no Kaldimas stacijas, otrā - lokomotīve ieradās Usovas stacijā. Protams, ka abos gadījumos bija iespējama sabotāža, kurā vajadzēja būt iesaistītam milzīgam dzelzceļa darbinieku skaitam - no priekšnieka līdz pārmiju eļļotājam. Un ne tikai šo staciju personālam, jo lokomotīvi vajadzēja kaut kur pārvietot, bet tas jau saistījās ar visu dzelzceļu. Bet kāpēc? Pašas par sevi lokomotīves, protams, ir vērtīgas, un ienaidnieki, sabotāžu organizētāji un diversanti centās tās izvest no ierindas. Bet lai zagtu?

Komisija nonāk strupceļā

Komisija uzmanīgi iztaujāja lokomotīves brigādes biedru tuviniekus. Kā jau varēja noprast, radinieki nezināja pilnīgi neko. Pazudusī lokomotīve tika meklēta visās stacijās. Viss bez rezultātiem, bet lokomotīve nav adata - nevar nepamanīta paskriet garām dispečeriem. Nācās meklēt arī pamestos, slepenos un līdz galam neuzbūvētos atzaros. Lokomotīves nebija. Komisija nonāca strupceļā.

Tad S. B. Tambovcevs nolēma iet pa citu ceļu. Viņš neformālos apstākļos sāka iztaujāt mašīnistus un citus cilvēkus, kuri bieži pārvietojas pa šo apvidu. Jautāja, vai posmā Kaldima - Usova līdz šim nav notikuši dīvaini gadījumi. Cilvēki pret šo iztaujāšanu attiecās ļoti uzmanīgi - tajos laikos viens nepareizi pateikts vārds varēja mainīt visu dzīvi. Galu galā viens iereibis pensionēts mašīnists, kurš lokomotīves vadīja vēl cara laikā, izteicās, ka šim posmam jau izsenis ir nelaba slava. Avāriju nav, profils mierīgs, segums labs, taču cilvēkiem uz šī ceļa bieži rādījušās jocīgas lietas: pēkšņi pazudušas sliedes un bijis viens vienīgs mežs, vai arī pretēji - visapkārt izaugušas lielas pilsētas, dažreiz pulkstenis atpalicis par stundu vai divām, citreiz steidzies. Protams, ka dzelzceļnieki par to klusēja, jo citādi viņus vainotu dzeršanā vai uzskatītu par psihiski slimiem un atbrīvotu no darba.

Vēsturiskās liecības

Tambovcevs ķērās pie dokumentu kaudzēm un konstatēja interesantu lietu - ekvinokcijas laikā vilcienu kavējumu skaits strauji pieauga, salīdzinot ar parastajām dienām.

Taču vienreiz, 1906. Gadā, preču sastāvs šos nesaprotamos 76 kilometrus brauca... divas dienas! Tajā laikā priekšniecība to tik tiešām uzskatīja par īstu sabotāžu, jo pa visu Krieviju pa laikam iedegās revolūcijas dzirkstis. Nekādu sūdzību no kravas saņēmējiem nebija, kaut arī kravai - govīm - triju dienu laikā vajadzēja, ja ne nosalt, tad izbadēties pilnīgi noteikti. Kravas stāvoklis saņēma vērtējumu - «labs». Vēl vairāk - paskaidrojošajos dokumentos, bet dzelzceļa dokumentācijas precizitātei un glabāšanai vienmēr ir veltīta īpaša vērība, lokomotīves komanda un kravas pavadoņi visi kā viens apgalvoja, ka nekur nav aizķērušies un braukuši tieši tik ilgi, cik vajadzīgs un ne par stundu ilgāk.

Lokomotīve uzrodas!

Viss bija ļoti interesanti, taču tas nedeva atbildi uz jautājumu - kur ir lokomotīve?

Pēkšņi no Usovas stacijas pienāca ziņojums: lokomotīve ieradusies galapunktā, turklāt brīnumainā kārtā nenotika avārija, jo septiņas minūtes pēc lokomotīves ierašanās tai vajadzēja sadurties ar pretimbraucošo sastāvu.

Lokomotīves brigāde tūlīt tika nopratināta. Visi trīs: mašīnists Šilovs, mašīnista palīgs Jevsejevs un kurinātājs Maļutnijs notikušā sakarā izrādīja pilnīgu neizpratni. Pēc viņu vārdiem, lokomotīve ir ieradusies tieši pēc grafika 23. aprīlī pulksten 4.30! Kā pierādījumu mašīnists parādīja savu «Mozeru» - lielisku pulksteni ar kalendāru. Tas tik tiešām rādīja pulksten 6.00 23. aprīlī (kopš pratināšanas bija pagājusi pusotra stunda).

Sīka lokomotīves izpēte nekādus bojājumu rezultātus neuzrādīja. Izlietoto ogļu daudzums atbilda pastāvošajai normai, tāpat arī ūdens. Aizplombētais ātruma mērītājs uzrādīja, ka lokomotīve ir nobraukusi tieši 76 kilometrus. Ārsti apsekoja lokomotīves brigādi, bet neko, izņemot ierasto nogurumu, nekonstatēja...

Viltīgais Tambovcevs

Tagad Tambovcevam nācās izlemt, vai ir notikusi nesaprotama mistifikācija, piemēram, vācieši vai kādi citi ienaidnieki ir pacēluši lokomotīvi ar gigantisku dirižabli un noturējuši to nezin kur, lai pabojātu dzelzceļa darbiniekiem nervus, bet pēc tam to nolikuši atpakaļ uz sliedēm, vai arī tā ir neizskaidrojama dabas parādība.

Kā materiālistam Tambovcevam vajadzēja izvēlēties pirmo versiju, bet kā cilvēkam, kurš ir pieredzējis daudz - otro. Dzīve to interpretē ne sliktāk par Šekspīru: «Ir daudz kā uz pasaules, draugs mans Horācij, kas mūsu gudrajiem nav pat sapņos rādījies.»

Kā pieredzējis dzelzceļnieks Tambovcevs izvēlējās trešo! Slēdzienā viņš uzrakstīja, ka lokomotīves aizkavēšanās notika sakarā ar lielo miglu, kuras dēļ brigāde samazināja ātrumu, lai saglabātu lokomotīvi un nobrauca uz rezerves ceļa, lai izvairītos no sadursmes! Pēc būtības tie bija pilnīgi murgi, bet formālā ziņā viss bija ideāli.

Šis gājiens izrādījās pareizs - neviens no augstākstāvošās priekšniecības nebija ieinteresēts tālākā izmeklēšanā, un dokuments deva iemeslu lietu slēgt. Tā arī notika, pat vēl vairāk - lokomotīves komandai par pašaizliedzīgu rīcību, kuras rezultātā tika saglabāts īpaši vērtīgs tautas īpašums (kāds, protams, ir lokomotīve, jo īpaši kara laikā) tika izteikta pateicība.

Sāka klīst visādas runas, bet tajā laikā šādas runas nedrīkstēja pieļaut, jo dzelzceļnieki ir disciplinēti cilvēki, līdz ar to informāciju, ka tika veikta kāda slepena operācija, varēja izplatīt tikai ienaidnieki. Šāds paskaidrojums komentārus neprasīja.

Avots: eniostudija.lv