Baltijas jūras nosaukums ir devis
nosaukumu baltu valodām un Baltijas valstīm. Terminu "Baltijas jūra"
(Mare Balticum) pirmoreiz lieto vācu hronists Ādams no Brēmenes 11.
gadsimtā. Par šī vārda izcelsmi nav precīzu ziņu. Hronists šo nosaukumu
varēja dot, atsaucoties uz mītisko Ziemeļeiropā it kā esošo Baltijas
salu. Pastāv arī iespēja, ka Ādams no Brēmenes veidojis šo vārdu no
ģermāņu vārda belt, ar kuru tiek apzīmēti vairāki Dānijas šaurumi. Cits
skaidrojums — vārds cēlies no protoindoeiropiešu valodas vārda saknes
"bhel", kas nozīmē balts, mirdzošs. Šī vārda sakne saglabājusies arī
vairākās mūsdienu indoeiropiešu valodās, tai skaitā latviešu valodā.
Izmēri:
Zemāk minētie skaitļi dažādos avotos var atšķirties:
Garums — 1 610 km;
Vidējais platums — 193 km;
Vidējais dziļums — 55 m;
Maksimālais dziļums — 459 m (Landsortas ieplaka starp Stokholmu un Gotlandi).
Otra dziļākā dzelme Gotlandes ieplaka (259 m) ir ievērojami seklāka;
Platība — ap 377 000 km²;
Tilpums — ap 21 000 km³;
Krasta līnijas garums — ap 8000 km[7]
Viena
no senākajām kartēm, kurā attēlota mūsdienu Latvijas teritorija -
Aleksandrijas zinātnieka Klaudija Ptolemaja (ap 90.—168.m.ē.) izveidotā
Austrumeiropas karte, kuras augšā attēlota Baltijas jūra (MARE
SARMATICVM) ar Gotlandes salu (Gothia) un apakšā Azovas jūra (PALVDES
MEOTIDES) un Melnās jūras daļa (PONTI EVXINI PARS) ar tajās
ieplūstošajām upēm. Tagadējās Baltkrievijas teritorija apzīmēta kā
Eiropas Sarmatija.
Vienā
no senākajām kartēm, kurā attēlota mūsdienu Latvijas teritorija -
Aleksandrijas zinātnieka Klaudija Ptolemaja (ap 90.-168.m.ē.)
izveidotajā Austrumeiropas kartē Baltijas jūra nosaukta par "Sarmatu
jūru" (MARE SARMATICVM). Sarmati bija sena nomadu tauta, kura runājusi
indoirāņu valodā un, kas līdz IV gadsimtam dzīvoja Austrumeiropā.
Vēsturē pazīstami arī citu tautu dotie Baltijas jūras nosaukumi:
"Varjagu jūra", "Barbaru jūra", "Vendu jūra". Tā kādā 946. gada
dokumentā to dēvēja par "Rūgu jūru" (no rūgu vārda cēlies tagadējās
Rīgenas salas nosaukums), bet Nestora hronikas ievadā Baltijas jūra
nosaukta par Varjagu jūru. Štumpfa (Stumpf) Eiropas kartē, kas izdota
Cīrihē, 1548. gadā (pārkopēta no vecākas Sebastiana Minstera veidotas
kartes), Baltijas jūra tiek saukta par "Vācu jūru" (Das Deutsche Meer).
Arī vecākā 1450. gadā Fra Mauro zīmētajā pasaules kartē redzam nosaukumu
Ģermāņu jūra vai pat okeāns, ko parasti piedēvē Ziemeļjūrai, tomēr
minētajā kartē tā viennozīmīgi ir arī Baltijas jūra.
Latvijas
piekrastes iedzīvotāji mēdza atklāto jūru dēvēt par "Dižjūru", bet Rīgas
jūras līci - par "Mazo jūru" (Mazjūru). Viduslaikos Rīgas jūras līci
latīniski dēvēja par "Līvu jūru" (Mare Livonicum).
Klimats:
Baltijas
jūra atrodas mērenajā klimata joslā, ziemeļu daļa — netālu no polārā
loka. Pateicoties tam, ka klimatu ietekmē netālā siltā Ziemeļatlantijas
straume, Baltijas jūras klimats ir salīdzinoši maigāks kā citās pasaules
daļās līdzīgos platuma grādos.
Salīdzinoši siltākais klimats Baltijas jūrā ir Bornholmā.
Vēji:
Atklātā jūrā visa gada laikā dominē rietumu, dienvidrietumu un dienvidu vēji. Dažreiz pūš arī ziemeļu un austrumu vēji.
Piekrastē pārsvarā pūš dienvidrietumu vēji (15-35% gadījumu), rietumu (15-30%) un dienvidu vēji (15-30%).
No
citu virzienu vējiem Somu līča krastos no maija līdz jūlijam bieži ir
ziemeļrietumu vēji (20-30%), bet no septembra līdz aprīlim —
dienvidaustrumu (15-25%). Dažviet jūras dienvidu piekrastē no marta līdz
maijam ir austrumu vēji (15-25%). Botnijas līča piekrastē diezgan bieži
pūš ziemeļaustrumu vēji (25-30%) un ziemeļrietumu vēji (15-25%), bet no
septembra līdz martam — ziemeļu vēji (15-20%).
Vidējais vēja
ātrums visās piekrastēs ir ap 3—7 m/s, bet ziemā tas ir lielāks, nekā
pavasarī un vasarā. Botnijas līča ziemeļos un Skageraka šaurumā pie Oslo
vēja ātrums ir tikai 2 m/s.
Vasarā piekrastē ir diezgan izteikts
vēja ātruma diennakts ritms. Parasti vismazākais vēja ātrums ir naktī
un no rīta, bet vislielākais tas ir pēcpusdienā.
Ir arī stipras
vētras. Pati nežēlīgākā no tām visu Baltijas jūras novērojumu vēsturē
bijusi 1981. gada 24.—25. novembrī. Vēja ātrums dienvidos no 58°
paralēles tad sasniedza 33 m/s, ziemeļos no tās vējš bija vājāks, bet
arī Botnijas līča ziemeļos tas pārsniedza 20 m/s.
Vētras laikā
vēja virziens Baltijas jūras austrumdaļā ir atkarīgs no attiecīgā
ciklona trajektorijas. Ja ciklons virzās austrumu virzienā ziemeļos no
Somu līča, tad vējš pūš no dienvidiem un dienvidrietumiem, vēlāk tas pūš
jau no rietumiem un ziemeļrietumiem. Ja ciklons virzās austrumu
virzienā dienvidos no Somu līča, tad novērojami ziemeļaustrumu un
austrumu vēji. Parasti vētras ilgst vienu diennakti, bet retos gadījumos
rudenī — pat 3 diennaktis.
Ledus:
Ledus tā
maksimālās izplatības periodā (februāris—marts) klāj vidēji 45% Baltijas
jūras platības. Parasti aizsalst Botnijas līcis, Somu līcis, Rīgas
jūras līcis un Veinameri starp Igaunijas salām.
Baltijas jūras
centrālā daļa aizsalst reti — tā ir noticis, piemēram, 1942. gadā. 1987.
gadā aizsala ap 96% Baltijas jūras; vaļēja palika tikai neliela jūras
daļa rietumos no Bornholmas. Savukārt maigās ziemās aizsalst tikai daļa
no Botnijas līča un Somu līča.
Ledus izveidošanās process notiek
virzienā no austrumiem uz rietumiem. Pirmais ledus rodas līčos, kuri
atrodas ziemeļos un kuri tālu ieiet sauszemē. Somu un Rīgas līcī ledus
sāk veidoties novembra vidū, bet maigākās ziemās — decembra beigās vai
janvāra sākumā. Rietumu piekrastē ledus bargās ziemās parādās jau
decembra beigās, bet vidēji bargās ziemās februārī un janvāra otrajā
pusē. Dažreiz bargās ziemās ledus var veidoties arī jūras šaurumos pie
Dānijas — tas notiek janvāra beigās.
Ledus segas kušana notiek
virzienā no rietumiem uz austrumiem. Rīgas un Somu līcī ledus izkūst
marta beigās un aprīļa sākumā. Ļoti bargās ziemās Somu līcis no ledus
pilnībā var atbrīvoties arī tikai maija otrajā pusē, bet mērenās — maija
sākumā, bet maigās ziemās ledus izkūst jau aprīļa sākumā.
Rīgas
līcis bargās ziemās no ledus atbrīvojas tikai maija vidū, bet mērenās —
aprīļa trešajā dekādē. Ledus segas sarukšana sākas no Irbes šauruma.
Vidējais ledus kušanas ilgums ir ap 30 dienām.
Statistika:
Ar Pasaules okeānu caur Ziemeļjūru Baltijas jūru savieno trīs šaurumi — Ēresuns, Lielais Belts un Mazais Belts.
Ūdens
apmaiņas process ar Ziemeļjūru ir sarežģīts. Baltijas jūras virsējais
iesāļūdens slānis plūst ārā no Baltijas jūras. Ik gadus Ziemeļjūrā
ieplūst 940 km³ iesāļūdens. Savukārt dziļāk esošais, sāļākais ūdens
plūst pretējā virzienā — no Ziemeļjūras uz Baltijas jūru, vidēji gadā
Baltijas jūrā ieplūst 475 km³ ar skābekli bagātināts sāļūdens. Šis ūdens
ar virsējo ūdens slāni sajaucas ļoti lēni, rezultātā Baltijas jūrā
sāļākais ūdens atrodas 40—70 metrus dziļi.
Baltijas jūrā nav ļoti
izteikta straumju režīma, taču pārsvarā ūdens plūst pretēji pulksteņa
rādītāja virzienam: ziemeļu virzienā gar austrumu krastu un dienvidu
virzienā gar rietumu krastu.
Ūdens apmaiņas radīto starpību sedz
upju pieplūde. Baltijas jūrā upes gadā ienes vidēji 660 km³ saldūdens.
Lielākās jūrā ietekošās upes ir Daugava, Nemuna, Ņeva, Odera un Visla.
Bez tam Baltijas jūrā ir arī pozitīva nokrišņu bilance — vairāk
saldūdens jūrā nolīst nekā iztvaiko.
Nozīmīgs sāļūdens avots ir
arī lielas, neregulāras Ziemeļjūras ūdens ieplūdes Baltijas jūrā. Šāda
sāļūdens ieplūde no Ziemeļjūras ir ļoti nozīmīga Baltijas jūras
ekosistēmai, jo piegādā skābekli Baltijas jūras dziļākajiem rajoniem.
Līdz 1980. gadiem liela sāļūdens pieplūde notika aptuveni reizi 4—5
gados. Pēdējā desmitgadē šādas ieplūdes kļūst retākas. Pēdējās sāļūdens
ieplūdes notika 1983., 1993. un 2003. gados, kas liek domāt par jaunu,
desmit gadu, ciklu.
Klinšu krasti:
Atsevišķos
posmos Baltijas jūras krasts sastāv no augstām klintīm. Šādi krasti
raksturīgi Zviedrijai piederošajai Gotlandes salai un Dānijai
piederošajai Bornholmai, kā arī Igaunijas ziemeļu piekrastei un vietām
arī Igaunijas salu piekrastei. Krāšņas, augstas klintis vietām atrodas
arī Dānijas un Vācijas piekrastē.
Smilšu pludmales:
Baltijas
jūrai raksturīgas garas, nemainīgas smilšu pludmales. Šādas pludmales
dominē Latvijas, Lietuvas, Krievijas Kaļiņingradas apgabala un Polijas
piekrastē, Igaunijas dienvidu piekrastē un vietām Krievijas Ļeņingradas
apgabalā.
Lagūnu krasti:
Baltijas jūras
dienvidaustrumu daļā atrodas vairākas lielas lagūnas — Kuršu joma,
Vislas līcis un Gdaņskas līcis. Līdzīgi veidots ir arī Šcecinas līcis.
Lagūnas ir gandrīz pilnībā atdalītas no pārējās jūras ar saurām smilšu
joslām — bāriem. Lagūnas ir seklas, to ārējie krasti ir stāvi, nestabili
— tos veido smilšu kāpu ārējā, stāvākā, nestabilā daļa. Savukārt
iekšējie krasti bieži ir zemi, purvaini. Lagūnās ūdens ir gandrīz bez
sāls, tajās dzīvo saldūdens sugas.
Ģeogrāfiskais iedalījums:
Baltijas
jūras ziemeļu daļu veido Botnijas līcis, kura plašāko dienvidu daļu
nereti dēvē arī par Botnijas jūru. Dienvidaustrumos no tās, Somijas
piekrastē atrodas Sāristomeri "Salu jūra" Baltijas jūras daļa, kurā
atrodas liels skaits salu. Vistālāk austrumu daļā atrodas Somu līcis,
kura krastos atrodas Sanktpēterburga, Helsinki un Tallina. Austrumu daļā
atrodas arī Rīgas jūras līcis, kura krastos atrodas Rīga. Pārējie
Baltijas jūras līči ir mazāki.
Par jūrām ir dēvētas atsevišķas
tās daļas: Botnijas jūra (Botnijas līča ziemeļdaļa), Zviedrijas jūra
(Botnijas līča dienviddaļa), Somijas jūra (tagadējais Somu jūras līcis),
Livonijas jūra (Rīgas jūras līcis un Kurzemes piekraste), Gotlandes
jūra (Baltijas jūra dienvidos no Gotlandes salas).
Mūsdienu izostatiskās kustības:
Baltijas
jūras reģionā turpinās Zemes garozas kustības pēc atbrīvošanās no ledus
laikmeta ledus segas smaguma. Jūras ziemeļu un centrālajā daļā notiek
Zemes garozas celšanās, bet dienvidu daļā — vāji izteikta grimšana.
Rezultātā jūra kļūst mazāka un seklāka. Visstraujākā Zemes garozas
celšanās ir Somijas piekrastē — Botnijas līča ziemeļu piekrastē, kur ik
gadus tā paceļas par aptuveni 8 mm.
Senie laiki:
Romas
impērijas laikā romieši Baltijas jūru pazina kā Mare Suebicum jeb Mare
Sarmaticum. Vārda Suebicum sakne cēlusies no tagadējās Vācijas piekrastē
dzīvojošās svēvu cilts, kas vēlāk migrēja uz dienvidiem, uz tagadējo
Švābiju. Romiešu laikā Baltijas jūras baseins romiešiem piegādāja tādus
resursus kā zivis, dzintaru, darvu, apiņus, kažokādas. Polijas
teritorijā ieguva sāli, bet vēlāk viduslaikos Zviedrijas teritorijā
sākās metālu rūdu ieguve.
Vikingu laikā senie skandināvi jūru
sauca par "Austrumu ezeru" vai "Austrumu jūru" (Austmarr, Eystra salt).
Šajā laikā Skandināvijas vikingi ar pomerāniešiem cīnījās par ietekmi
Baltijas jūrā, gūstot virsroku. Vikingi izmantoja Baltijas, Krievijas un
Ukrainas upes kā tirdzniecības ceļus, sasniedzot Melno jūru un
tagadējās Krievijas dienvidu daļu.
Viduslaiki
Baltijas
jūru aptverošās zemes bija vienas no pēdējām Eiropā, kur tika ieviesta
kristietība. Cīņai pret pagāniem Baltijas jūras austrumu krastā Romas
pāvests jau 12. gadsimta beigās izsludināja tā saukto Ziemeļu krusta
karu. 12. gadsimtā zviedri kristietībai pievērsa Somijas iedzīvotājus,
13. gadsimta sākumā dāņu un vāciešu krustneši kristīja tagadējās
Latvijas un Igaunijas iedzīvotājus. Vācu ordenis ieguva īpaši lielu
varu, iegūstot kontroli pār lielāko daļu Baltijas jūras dienvidaustrumu
piekrastes. Pēdējā Baltijas jūras baseina zeme, kas 15. gadsimta sākumā
pārgāja kristietībā, bija Žemaitija.
Pēc krusta karu beigām lielu
ietekmi Baltijas jūras krastos ieguva Hanzas savienība, kuras
tirdzniecības kuģi kursēja pa Baltijas jūras tirdzniecības ceļiem.
Daudzas Baltijas jūras pilsētas kļuva par Hanzas savienības dalībniecēm,
tai skaitā arī Gdaņska, tagadējā Kaļiņingrada, Klaipēda, Lībeka, Rīga,
Rostoka, Ščecina, Tallina.
16. gadsimtā un 17. gadsimta
sākumā par ietekmei Baltijas jūrā cīnījās Dānija, Polija un Zviedrija.
Rezultātā lielāko ietekmi ieguva Zviedrijas impērija, kas kontrolēja
gandrīz visu Baltijas jūras piekrasti.
18. gadsimts
18. gadsimtā
par dominējošām varām Baltijas jūrā kļuva Krievija un Prūsija.
Krievijas imperators Pēteris I, izprotot Baltijas jūras lielo
stratēģisko nozīmi, ieguva piekļuvi jūrai Somu līča piekrastē un šeit
nodibināja jauno Krievijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu. 18. gadsimta
gaitā Krievija ieguva kontroli pār lielu daļu Baltijas jūras austrumu
piekrastes.
18. gadsimtā Baltijas jūrā ienāca aizvien
vairāk citu valstu tirdzniecības kuģi, jo īpaši — Lielbritānijas un
Nīderlandes flotes. Baltijas jūras piekrastes zemes apgādāja
Rietumeiropu ar koksni, darvu, pakulām un apiņiem.
19. gadsimts
19. gadsimtā
tūlīt pēc Krimas kara sākuma Francijas un Lielbritānijas valdības
nosūtīja uz Baltijas jūru savas kara flotes. Britu flotes ekspedīcijā
piedalījās 44 karakuģi ar vairāk kā 2000 lielgabaliem un aptuveni 22
tūkstošiem jūrnieku, bet frančiem bija 39 karakuģi. Ekspedīcijas
uzdevums bija izolēt Krievijas kara floti tās galvenajās karabāzēs
Sveaborgā un Kronštatē, ka arī piesaistīt daļu no Krievijas armijas
Baltijas jūras krastos. Baltijas jūras krastus aizsargāja apmēram 200
tūkstoši krievu karavīru un karaflote ar 44 karakuģiem, kas bija
sadalīta trīs divīzijās. 1854. gada jūnija un jūlijā britu un franču
flote nobloķēja Somu līci un augustā ieņēma Bormazundas cietoksni Ālandu
salās. 1855. gada augustā sabiedrotie uzbruka krievu garnizonam
Sveaborgas (Suomenlinnas) cietoksnī, bet nespēja to ieņemt. Uzbrukumi
notika arī citiem Somijas piekrastes (Hanko, Kotka) un Somu līča salu
(Helgolandes un Kronštates) cietokšņiem.[9]
Pēc Vācijas apvienošanās 1871. gadā Baltijas jūras dienvidu piekraste nonāca Vācijas kontrolē.
20. gadsimts
Pasažieru kuģis Estonia, kas 1994. gadā nogrima Baltijas jūrā
Baltijas
jūrā notika nozīmīgas Pirmā pasaules kara jūras kaujas. Pēc Pirmā
pasaules kara Baltijas jūras krastos lielā mērā izveidojās mūsdienu
politiskās robežas, tai skaitā izveidojās Somija un Baltijas valstis;
pieeju jūrai ieguva Polija.
Otrā pasaules kara sākumposmā
ietekmi Baltijas jūras dienvidu un austrumu piekrastē sadalīja Vācija un
PSRS. Vācija ieguva kontroli pār dienvidu piekrasti, savukārt PSRS —
pār Baltijas valstīm. Kara gaitā Vācija ieņēma arī Baltijas valstis un
kontrolēja gandrīz visu Baltijas jūras dienvidu un austrumu pierasti.
1945. gada laikā Baltijas jūrā tika nogremdēti daudzi kuģi ar bēgļiem.
Vistraģiskākā bija kuģa Wilhelm Gustloff nogremdēšana — šis vācu kuģis
centās evakuēt cilvēkus no Austrumprūsijas. Padomju zemūdene ar trim
torpēdu trāpījumiem kuģi 1945. gada 30. janvārī nogremdēja. Precīzs
upuru skaits nav zināms, bet tiek lēsts, ka gāja bojā 5300—9400 cilvēki,
padarot to par iespējams vistraģiskāko kuģniecības vēsturē zināmo
katastrofu. Jūras gultnē atrodas ļoti liels daudzums kara laikā
nogrimušu kuģu un lidmašīnu.
Aukstā kara laikā Baltijas
jūra bija robeža starp diviem naidīgiem valstu blokiem. Pāri Baltijas
jūrai no PSRS puses nereti notika bēgšanas mēģinājumi. PSRS piekraste
tika rūpīgi sargāta gan no spiegiem, gan varbūtējiem pārbēdzējiem.
Situācija mainījās pēc PSRS sabrukuma 1988.—1991. gados.
Arī no agrākās Vācijas Demokrātiskās Republikas pa Baltijas jūru bēga kopumā ap 5000 cilvēku, mērķi sasniedza ap 600.
1994. gadā Baltijas jūrā, ceļā no Tallinas uz Stokholmu nogrima Igaunijai piederošais kuģis Estonia; bojā gāja 852 cilvēki.
2004. gadā
Baltijas jūra gandrīz pilnībā kļuva par Eiropas Savienības iekšējo
jūru. Eiropas Savienībai nepieder tikai Krievijai piederīgie
Kaļiņingradas apgabals, Ļeņingradas apgabals un Sanktpēterburga.
Transports:
Kopš
pāri Dānijas šaurumiem uzcelti Lielā Belta tilts 1997. gadā un Ēresuna
tilts 1999. gadā, Baltijas jūrā var iekļūt tikai vidēja lieluma kuģi.
Tomēr Baltijas jūra kalpo par galveno Krievijā un tai piegulošajās
valstīs iegūtās naftas transporta ceļu. Baltijas jūrai raksturīgs liels
skaits nelielu naftas noplūžu, kas pakāpeniski degradē jūras ekosistēmu.
Jūras daļas:
Baltijas jūrai izdala sekojošas mazākas ģeogrāfiski nošķirtas daļas (neskaitot lielākos līčus un jūras šaurumus):
Jūras līči:
Sākot no ziemeļiem pulksteņa rādītāja virzienā Baltijas jūrai ir šādi līči:
- Botnijas līcis (Somija, Zviedrija)
- Somu līcis (Igaunija, Krievija, Somija)
- Matsalu līcis (Igaunija)
- Pērnavas līcis (Igaunija)
- Rīgas jūras līcis (Igaunija, Latvija) - igauniski sauc arī par Līvu līci (Liivi laht)
- Kuršu joma (Krievija, Lietuva)
- Vislas līcis (Krievija, Polija) - krieviski sauc arī par Kaļiņingradas līci
- Gdaņskas līcis (Krievija, Polija)
- Oderas līcis (Polija, Vācija)
- Ščecinas līcis (Polija, Vācija)
- Greifsvaldes līcis (Vācija)
- Meklenburgas līcis (Vācija)
- Ķīles līcis (Dānija, Vācija)
- Fakses līcis (Dānija)
- Kēges līcis (Dānija)
- Hānes līcis (Zviedrija)
Salas:
Rīgenes sala, Vācijas piekraste.
Lielākās Baltijas jūras salu grupas un salas:
Šaurumi:
Ēresuna šaurums no kosmosa, redzams Ēresuna tilts
- Ēresunds - savieno Baltijas jūru un Ziemeļjūru, starp Zviedriju un Zēlandes salu
- Fēmarnbelts - starp Lolannu un Fēmarnu - šeit paredzēts celt Fēmarnas tiltu vai tuneli
- Hamrarnes šaurums - starp Zviedriju un Bornholmu
- Hari šaurums - starp Hījumā un Vormsi
- Irbes šaurums - starp Sāmsalu un Kurzemi
- Kalmaras šaurums - starp Smolandi un Ēlandes salu Zviedrijā
- Kategats
- jūras šaurums starp Jitlandes pussalas austrumu krastu un
Skandināvijas pussalas Zviedrijas daļas rietumu piekrasti. Savieno
Ziemeļjūru ar Baltijas jūru un Skageraka šaurumu[15]
- Kihnu šaurums - starp Kihnu un kontinentālo Igauniju
- Lielais Belts - savieno Baltijas jūru un Ziemeļjūru, starp Zēlandes salu un Fīnu
- Mazais Belts - savieno Baltijas jūru un Ziemeļjūru, starp Fīnu un Jitlandes pussalu
- Norrakvarkens - starp Botnijas līča ziemeļu daļu un dienvidu daļu (Botnijas jūru)
- Sēdrakvarkens - starp Ālandu salām un Zviedriju
- Soelas šaurums - starp Hījumā un Sāmsalu
- Sūrveins - starp Muhu un kontinentālo Igauniju.
Avots vikopedija
|
Galvenā
Forums
Raksti administrācijai
Sludinājuma dēlis
Viesu grāmata
Tests
Filmu katalogs
Video
Blogs
Foto
PhotoShop
Spēles online
