Baltijas jūra - 9 Februārī 2014 - Digitālpreces

Viss neparastais, interesanti fakti, interneta veikals
Svētdiena
04.12.2016
Privātas vēstules
Sveicināti Viesis | RSS Sākums | Reģistrācija | Ieeja
Vietnes izvēlne

Mini-čats
 
500

Mūsu aptauja
Balso par mājas lapas tēmu Kas vajadzīgs visvairāk?
javascript:// javascript://
Pavisam balsojuši: 125


Sākums » 2014 » Februāris » 9 » Baltijas jūra
Baltijas jūra
22:03

Baltijas jūras nosaukums ir devis nosaukumu baltu valodām un Baltijas valstīm. Terminu "Baltijas jūra" (Mare Balticum) pirmoreiz lieto vācu hronists Ādams no Brēmenes 11. gadsimtā. Par šī vārda izcelsmi nav precīzu ziņu. Hronists šo nosaukumu varēja dot, atsaucoties uz mītisko Ziemeļeiropā it kā esošo Baltijas salu. Pastāv arī iespēja, ka Ādams no Brēmenes veidojis šo vārdu no ģermāņu vārda belt, ar kuru tiek apzīmēti vairāki Dānijas šaurumi. Cits skaidrojums — vārds cēlies no protoindoeiropiešu valodas vārda saknes "bhel", kas nozīmē balts, mirdzošs. Šī vārda sakne saglabājusies arī vairākās mūsdienu indoeiropiešu valodās, tai skaitā latviešu valodā.

Izmēri:

Zemāk minētie skaitļi dažādos avotos var atšķirties:

    Garums — 1 610 km;
    Vidējais platums — 193 km;
    Vidējais dziļums — 55 m;
    Maksimālais dziļums — 459 m (Landsortas ieplaka starp Stokholmu un Gotlandi).
Otra dziļākā dzelme Gotlandes ieplaka (259 m) ir ievērojami seklāka;
    Platība — ap 377 000 km²;
    Tilpums — ap 21 000 km³;
    Krasta līnijas garums — ap 8000 km[7]




Viena no senākajām kartēm, kurā attēlota mūsdienu Latvijas teritorija - Aleksandrijas zinātnieka Klaudija Ptolemaja (ap 90.—168.m.ē.) izveidotā Austrumeiropas karte, kuras augšā attēlota Baltijas jūra (MARE SARMATICVM) ar Gotlandes salu (Gothia) un apakšā Azovas jūra (PALVDES MEOTIDES) un Melnās jūras daļa (PONTI EVXINI PARS) ar tajās ieplūstošajām upēm. Tagadējās Baltkrievijas teritorija apzīmēta kā Eiropas Sarmatija.



Vienā no senākajām kartēm, kurā attēlota mūsdienu Latvijas teritorija - Aleksandrijas zinātnieka Klaudija Ptolemaja (ap 90.-168.m.ē.) izveidotajā Austrumeiropas kartē Baltijas jūra nosaukta par "Sarmatu jūru" (MARE SARMATICVM). Sarmati bija sena nomadu tauta, kura runājusi indoirāņu valodā un, kas līdz IV gadsimtam dzīvoja Austrumeiropā. Vēsturē pazīstami arī citu tautu dotie Baltijas jūras nosaukumi: "Varjagu jūra", "Barbaru jūra", "Vendu jūra". Tā kādā 946. gada dokumentā to dēvēja par "Rūgu jūru" (no rūgu vārda cēlies tagadējās Rīgenas salas nosaukums), bet Nestora hronikas ievadā Baltijas jūra nosaukta par Varjagu jūru. Štumpfa (Stumpf) Eiropas kartē, kas izdota Cīrihē, 1548. gadā (pārkopēta no vecākas Sebastiana Minstera veidotas kartes), Baltijas jūra tiek saukta par "Vācu jūru" (Das Deutsche Meer). Arī vecākā 1450. gadā Fra Mauro zīmētajā pasaules kartē redzam nosaukumu Ģermāņu jūra vai pat okeāns, ko parasti piedēvē Ziemeļjūrai, tomēr minētajā kartē tā viennozīmīgi ir arī Baltijas jūra.

Latvijas piekrastes iedzīvotāji mēdza atklāto jūru dēvēt par "Dižjūru", bet Rīgas jūras līci - par "Mazo jūru" (Mazjūru). Viduslaikos Rīgas jūras līci latīniski dēvēja par "Līvu jūru" (Mare Livonicum).

Klimats:

Baltijas jūra atrodas mērenajā klimata joslā, ziemeļu daļa — netālu no polārā loka. Pateicoties tam, ka klimatu ietekmē netālā siltā Ziemeļatlantijas straume, Baltijas jūras klimats ir salīdzinoši maigāks kā citās pasaules daļās līdzīgos platuma grādos.
Salīdzinoši siltākais klimats Baltijas jūrā ir Bornholmā.

Vēji:

Atklātā jūrā visa gada laikā dominē rietumu, dienvidrietumu un dienvidu vēji. Dažreiz pūš arī ziemeļu un austrumu vēji.

Piekrastē pārsvarā pūš dienvidrietumu vēji (15-35% gadījumu), rietumu (15-30%) un dienvidu vēji (15-30%).

No citu virzienu vējiem Somu līča krastos no maija līdz jūlijam bieži ir ziemeļrietumu vēji (20-30%), bet no septembra līdz aprīlim — dienvidaustrumu (15-25%). Dažviet jūras dienvidu piekrastē no marta līdz maijam ir austrumu vēji (15-25%). Botnijas līča piekrastē diezgan bieži pūš ziemeļaustrumu vēji (25-30%) un ziemeļrietumu vēji (15-25%), bet no septembra līdz martam — ziemeļu vēji (15-20%).

Vidējais vēja ātrums visās piekrastēs ir ap 3—7 m/s, bet ziemā tas ir lielāks, nekā pavasarī un vasarā. Botnijas līča ziemeļos un Skageraka šaurumā pie Oslo vēja ātrums ir tikai 2 m/s.

Vasarā piekrastē ir diezgan izteikts vēja ātruma diennakts ritms. Parasti vismazākais vēja ātrums ir naktī un no rīta, bet vislielākais tas ir pēcpusdienā.

Ir arī stipras vētras. Pati nežēlīgākā no tām visu Baltijas jūras novērojumu vēsturē bijusi 1981. gada 24.—25. novembrī. Vēja ātrums dienvidos no 58° paralēles tad sasniedza 33 m/s, ziemeļos no tās vējš bija vājāks, bet arī Botnijas līča ziemeļos tas pārsniedza 20 m/s.

Vētras laikā vēja virziens Baltijas jūras austrumdaļā ir atkarīgs no attiecīgā ciklona trajektorijas. Ja ciklons virzās austrumu virzienā ziemeļos no Somu līča, tad vējš pūš no dienvidiem un dienvidrietumiem, vēlāk tas pūš jau no rietumiem un ziemeļrietumiem. Ja ciklons virzās austrumu virzienā dienvidos no Somu līča, tad novērojami ziemeļaustrumu un austrumu vēji. Parasti vētras ilgst vienu diennakti, bet retos gadījumos rudenī — pat 3 diennaktis.

Ledus:

Ledus tā maksimālās izplatības periodā (februāris—marts) klāj vidēji 45% Baltijas jūras platības. Parasti aizsalst Botnijas līcis, Somu līcis, Rīgas jūras līcis un Veinameri starp Igaunijas salām.

Baltijas jūras centrālā daļa aizsalst reti — tā ir noticis, piemēram, 1942. gadā. 1987. gadā aizsala ap 96% Baltijas jūras; vaļēja palika tikai neliela jūras daļa rietumos no Bornholmas. Savukārt maigās ziemās aizsalst tikai daļa no Botnijas līča un Somu līča.

Ledus izveidošanās process notiek virzienā no austrumiem uz rietumiem. Pirmais ledus rodas līčos, kuri atrodas ziemeļos un kuri tālu ieiet sauszemē. Somu un Rīgas līcī ledus sāk veidoties novembra vidū, bet maigākās ziemās — decembra beigās vai janvāra sākumā. Rietumu piekrastē ledus bargās ziemās parādās jau decembra beigās, bet vidēji bargās ziemās februārī un janvāra otrajā pusē. Dažreiz bargās ziemās ledus var veidoties arī jūras šaurumos pie Dānijas — tas notiek janvāra beigās.

Ledus segas kušana notiek virzienā no rietumiem uz austrumiem. Rīgas un Somu līcī ledus izkūst marta beigās un aprīļa sākumā. Ļoti bargās ziemās Somu līcis no ledus pilnībā var atbrīvoties arī tikai maija otrajā pusē, bet mērenās — maija sākumā, bet maigās ziemās ledus izkūst jau aprīļa sākumā.

Rīgas līcis bargās ziemās no ledus atbrīvojas tikai maija vidū, bet mērenās — aprīļa trešajā dekādē. Ledus segas sarukšana sākas no Irbes šauruma. Vidējais ledus kušanas ilgums ir ap 30 dienām.

Statistika:

Ar Pasaules okeānu caur Ziemeļjūru Baltijas jūru savieno trīs šaurumi — Ēresuns, Lielais Belts un Mazais Belts.

Ūdens apmaiņas process ar Ziemeļjūru ir sarežģīts. Baltijas jūras virsējais iesāļūdens slānis plūst ārā no Baltijas jūras. Ik gadus Ziemeļjūrā ieplūst 940 km³ iesāļūdens. Savukārt dziļāk esošais, sāļākais ūdens plūst pretējā virzienā — no Ziemeļjūras uz Baltijas jūru, vidēji gadā Baltijas jūrā ieplūst 475 km³ ar skābekli bagātināts sāļūdens. Šis ūdens ar virsējo ūdens slāni sajaucas ļoti lēni, rezultātā Baltijas jūrā sāļākais ūdens atrodas 40—70 metrus dziļi.

Baltijas jūrā nav ļoti izteikta straumju režīma, taču pārsvarā ūdens plūst pretēji pulksteņa rādītāja virzienam: ziemeļu virzienā gar austrumu krastu un dienvidu virzienā gar rietumu krastu.

Ūdens apmaiņas radīto starpību sedz upju pieplūde. Baltijas jūrā upes gadā ienes vidēji 660 km³ saldūdens. Lielākās jūrā ietekošās upes ir Daugava, Nemuna, Ņeva, Odera un Visla. Bez tam Baltijas jūrā ir arī pozitīva nokrišņu bilance — vairāk saldūdens jūrā nolīst nekā iztvaiko.

Nozīmīgs sāļūdens avots ir arī lielas, neregulāras Ziemeļjūras ūdens ieplūdes Baltijas jūrā. Šāda sāļūdens ieplūde no Ziemeļjūras ir ļoti nozīmīga Baltijas jūras ekosistēmai, jo piegādā skābekli Baltijas jūras dziļākajiem rajoniem. Līdz 1980. gadiem liela sāļūdens pieplūde notika aptuveni reizi 4—5 gados. Pēdējā desmitgadē šādas ieplūdes kļūst retākas. Pēdējās sāļūdens ieplūdes notika 1983., 1993. un 2003. gados, kas liek domāt par jaunu, desmit gadu, ciklu.

Klinšu krasti:

Atsevišķos posmos Baltijas jūras krasts sastāv no augstām klintīm. Šādi krasti raksturīgi Zviedrijai piederošajai Gotlandes salai un Dānijai piederošajai Bornholmai, kā arī Igaunijas ziemeļu piekrastei un vietām arī Igaunijas salu piekrastei. Krāšņas, augstas klintis vietām atrodas arī Dānijas un Vācijas piekrastē.

Smilšu pludmales:

Baltijas jūrai raksturīgas garas, nemainīgas smilšu pludmales. Šādas pludmales dominē Latvijas, Lietuvas, Krievijas Kaļiņingradas apgabala un Polijas piekrastē, Igaunijas dienvidu piekrastē un vietām Krievijas Ļeņingradas apgabalā.

Lagūnu krasti:

Baltijas jūras dienvidaustrumu daļā atrodas vairākas lielas lagūnas — Kuršu joma, Vislas līcis un Gdaņskas līcis. Līdzīgi veidots ir arī Šcecinas līcis. Lagūnas ir gandrīz pilnībā atdalītas no pārējās jūras ar saurām smilšu joslām — bāriem. Lagūnas ir seklas, to ārējie krasti ir stāvi, nestabili — tos veido smilšu kāpu ārējā, stāvākā, nestabilā daļa. Savukārt iekšējie krasti bieži ir zemi, purvaini. Lagūnās ūdens ir gandrīz bez sāls, tajās dzīvo saldūdens sugas.



Ģeogrāfiskais iedalījums:

Baltijas jūras ziemeļu daļu veido Botnijas līcis, kura plašāko dienvidu daļu nereti dēvē arī par Botnijas jūru. Dienvidaustrumos no tās, Somijas piekrastē atrodas Sāristomeri  "Salu jūra"  Baltijas jūras daļa, kurā atrodas liels skaits salu. Vistālāk austrumu daļā atrodas Somu līcis, kura krastos atrodas Sanktpēterburga, Helsinki un Tallina. Austrumu daļā atrodas arī Rīgas jūras līcis, kura krastos atrodas Rīga. Pārējie Baltijas jūras līči ir mazāki.

Par jūrām ir dēvētas atsevišķas tās daļas: Botnijas jūra (Botnijas līča ziemeļdaļa), Zviedrijas jūra (Botnijas līča dienviddaļa), Somijas jūra (tagadējais Somu jūras līcis), Livonijas jūra (Rīgas jūras līcis un Kurzemes piekraste), Gotlandes jūra (Baltijas jūra dienvidos no Gotlandes salas).

Mūsdienu izostatiskās kustības:

Baltijas jūras reģionā turpinās Zemes garozas kustības pēc atbrīvošanās no ledus laikmeta ledus segas smaguma. Jūras ziemeļu un centrālajā daļā notiek Zemes garozas celšanās, bet dienvidu daļā — vāji izteikta grimšana. Rezultātā jūra kļūst mazāka un seklāka. Visstraujākā Zemes garozas celšanās ir Somijas piekrastē — Botnijas līča ziemeļu piekrastē, kur ik gadus tā paceļas par aptuveni 8 mm.

Senie laiki:

Romas impērijas laikā romieši Baltijas jūru pazina kā Mare Suebicum jeb Mare Sarmaticum. Vārda Suebicum sakne cēlusies no tagadējās Vācijas piekrastē dzīvojošās svēvu cilts, kas vēlāk migrēja uz dienvidiem, uz tagadējo Švābiju. Romiešu laikā Baltijas jūras baseins romiešiem piegādāja tādus resursus kā zivis, dzintaru, darvu, apiņus, kažokādas. Polijas teritorijā ieguva sāli, bet vēlāk viduslaikos Zviedrijas teritorijā sākās metālu rūdu ieguve.

Vikingu laikā senie skandināvi jūru sauca par "Austrumu ezeru" vai "Austrumu jūru" (Austmarr, Eystra salt). Šajā laikā Skandināvijas vikingi ar pomerāniešiem cīnījās par ietekmi Baltijas jūrā, gūstot virsroku. Vikingi izmantoja Baltijas, Krievijas un Ukrainas upes kā tirdzniecības ceļus, sasniedzot Melno jūru un tagadējās Krievijas dienvidu daļu.

Viduslaiki

Baltijas jūru aptverošās zemes bija vienas no pēdējām Eiropā, kur tika ieviesta kristietība. Cīņai pret pagāniem Baltijas jūras austrumu krastā Romas pāvests jau 12. gadsimta beigās izsludināja tā saukto Ziemeļu krusta karu. 12. gadsimtā zviedri kristietībai pievērsa Somijas iedzīvotājus, 13. gadsimta sākumā dāņu un vāciešu krustneši kristīja tagadējās Latvijas un Igaunijas iedzīvotājus. Vācu ordenis ieguva īpaši lielu varu, iegūstot kontroli pār lielāko daļu Baltijas jūras dienvidaustrumu piekrastes. Pēdējā Baltijas jūras baseina zeme, kas 15. gadsimta sākumā pārgāja kristietībā, bija Žemaitija.

Pēc krusta karu beigām lielu ietekmi Baltijas jūras krastos ieguva Hanzas savienība, kuras tirdzniecības kuģi kursēja pa Baltijas jūras tirdzniecības ceļiem. Daudzas Baltijas jūras pilsētas kļuva par Hanzas savienības dalībniecēm, tai skaitā arī Gdaņska, tagadējā Kaļiņingrada, Klaipēda, Lībeka, Rīga, Rostoka, Ščecina, Tallina.

16. gadsimtā un 17. gadsimta sākumā par ietekmei Baltijas jūrā cīnījās Dānija, Polija un Zviedrija. Rezultātā lielāko ietekmi ieguva Zviedrijas impērija, kas kontrolēja gandrīz visu Baltijas jūras piekrasti.
18. gadsimts

18. gadsimtā par dominējošām varām Baltijas jūrā kļuva Krievija un Prūsija. Krievijas imperators Pēteris I, izprotot Baltijas jūras lielo stratēģisko nozīmi, ieguva piekļuvi jūrai Somu līča piekrastē un šeit nodibināja jauno Krievijas galvaspilsētu Sanktpēterburgu. 18. gadsimta gaitā Krievija ieguva kontroli pār lielu daļu Baltijas jūras austrumu piekrastes.

18. gadsimtā Baltijas jūrā ienāca aizvien vairāk citu valstu tirdzniecības kuģi, jo īpaši — Lielbritānijas un Nīderlandes flotes. Baltijas jūras piekrastes zemes apgādāja Rietumeiropu ar koksni, darvu, pakulām un apiņiem.
19. gadsimts

19. gadsimtā tūlīt pēc Krimas kara sākuma Francijas un Lielbritānijas valdības nosūtīja uz Baltijas jūru savas kara flotes. Britu flotes ekspedīcijā piedalījās 44 karakuģi ar vairāk kā 2000 lielgabaliem un aptuveni 22 tūkstošiem jūrnieku, bet frančiem bija 39 karakuģi. Ekspedīcijas uzdevums bija izolēt Krievijas kara floti tās galvenajās karabāzēs Sveaborgā un Kronštatē, ka arī piesaistīt daļu no Krievijas armijas Baltijas jūras krastos. Baltijas jūras krastus aizsargāja apmēram 200 tūkstoši krievu karavīru un karaflote ar 44 karakuģiem, kas bija sadalīta trīs divīzijās. 1854. gada jūnija un jūlijā britu un franču flote nobloķēja Somu līci un augustā ieņēma Bormazundas cietoksni Ālandu salās. 1855. gada augustā sabiedrotie uzbruka krievu garnizonam Sveaborgas (Suomenlinnas) cietoksnī, bet nespēja to ieņemt. Uzbrukumi notika arī citiem Somijas piekrastes (Hanko, Kotka) un Somu līča salu (Helgolandes un Kronštates) cietokšņiem.[9]

Pēc Vācijas apvienošanās 1871. gadā Baltijas jūras dienvidu piekraste nonāca Vācijas kontrolē.

20. gadsimts
Pasažieru kuģis Estonia, kas 1994. gadā nogrima Baltijas jūrā

Baltijas jūrā notika nozīmīgas Pirmā pasaules kara jūras kaujas. Pēc Pirmā pasaules kara Baltijas jūras krastos lielā mērā izveidojās mūsdienu politiskās robežas, tai skaitā izveidojās Somija un Baltijas valstis; pieeju jūrai ieguva Polija.

Otrā pasaules kara sākumposmā ietekmi Baltijas jūras dienvidu un austrumu piekrastē sadalīja Vācija un PSRS. Vācija ieguva kontroli pār dienvidu piekrasti, savukārt PSRS — pār Baltijas valstīm. Kara gaitā Vācija ieņēma arī Baltijas valstis un kontrolēja gandrīz visu Baltijas jūras dienvidu un austrumu pierasti. 1945. gada laikā Baltijas jūrā tika nogremdēti daudzi kuģi ar bēgļiem. Vistraģiskākā bija kuģa Wilhelm Gustloff nogremdēšana — šis vācu kuģis centās evakuēt cilvēkus no Austrumprūsijas. Padomju zemūdene ar trim torpēdu trāpījumiem kuģi 1945. gada 30. janvārī nogremdēja. Precīzs upuru skaits nav zināms, bet tiek lēsts, ka gāja bojā 5300—9400 cilvēki, padarot to par iespējams vistraģiskāko kuģniecības vēsturē zināmo katastrofu. Jūras gultnē atrodas ļoti liels daudzums kara laikā nogrimušu kuģu un lidmašīnu.

Aukstā kara laikā Baltijas jūra bija robeža starp diviem naidīgiem valstu blokiem. Pāri Baltijas jūrai no PSRS puses nereti notika bēgšanas mēģinājumi. PSRS piekraste tika rūpīgi sargāta gan no spiegiem, gan varbūtējiem pārbēdzējiem. Situācija mainījās pēc PSRS sabrukuma 1988.—1991. gados.

Arī no agrākās Vācijas Demokrātiskās Republikas pa Baltijas jūru bēga kopumā ap 5000 cilvēku, mērķi sasniedza ap 600.

1994. gadā Baltijas jūrā, ceļā no Tallinas uz Stokholmu nogrima Igaunijai piederošais kuģis Estonia; bojā gāja 852 cilvēki.

2004. gadā Baltijas jūra gandrīz pilnībā kļuva par Eiropas Savienības iekšējo jūru. Eiropas Savienībai nepieder tikai Krievijai piederīgie Kaļiņingradas apgabals, Ļeņingradas apgabals un Sanktpēterburga.

Transports:

Kopš pāri Dānijas šaurumiem uzcelti Lielā Belta tilts 1997. gadā un Ēresuna tilts 1999. gadā, Baltijas jūrā var iekļūt tikai vidēja lieluma kuģi. Tomēr Baltijas jūra kalpo par galveno Krievijā un tai piegulošajās valstīs iegūtās naftas transporta ceļu. Baltijas jūrai raksturīgs liels skaits nelielu naftas noplūžu, kas pakāpeniski degradē jūras ekosistēmu.

Jūras daļas:

Baltijas jūrai izdala sekojošas mazākas ģeogrāfiski nošķirtas daļas (neskaitot lielākos līčus un jūras šaurumus):

Jūras līči:

Vislas lagūna, Polija

Sākot no ziemeļiem pulksteņa rādītāja virzienā Baltijas jūrai ir šādi līči:

Salas:

Rīgenes sala, Vācijas piekraste.

Lielākās Baltijas jūras salu grupas un salas:

Šaurumi:

Ēresuna šaurums no kosmosa, redzams Ēresuna tilts
  • Ēresunds - savieno Baltijas jūru un Ziemeļjūru, starp Zviedriju un Zēlandes salu
  • Fēmarnbelts - starp Lolannu un Fēmarnu - šeit paredzēts celt Fēmarnas tiltu vai tuneli
  • Hamrarnes šaurums - starp Zviedriju un Bornholmu
  • Hari šaurums - starp Hījumā un Vormsi
  • Irbes šaurums - starp Sāmsalu un Kurzemi
  • Kalmaras šaurums - starp Smolandi un Ēlandes salu Zviedrijā
  • Kategats - jūras šaurums starp Jitlandes pussalas austrumu krastu un Skandināvijas pussalas Zviedrijas daļas rietumu piekrasti. Savieno Ziemeļjūru ar Baltijas jūru un Skageraka šaurumu[15]
  • Kihnu šaurums - starp Kihnu un kontinentālo Igauniju
  • Lielais Belts - savieno Baltijas jūru un Ziemeļjūru, starp Zēlandes salu un Fīnu
  • Mazais Belts - savieno Baltijas jūru un Ziemeļjūru, starp Fīnu un Jitlandes pussalu
  • Norrakvarkens - starp Botnijas līča ziemeļu daļu un dienvidu daļu (Botnijas jūru)
  • Sēdrakvarkens - starp Ālandu salām un Zviedriju
  • Soelas šaurums - starp Hījumā un Sāmsalu
  • Sūrveins - starp Muhu un kontinentālo Igauniju.


Avots vikopedija
Skatījumu skaits: 2946 | Pievienoja: Admin | Reitings: 1.0/9 |
Komentāru kopskaits: 0
Līdzīgi materiāli:
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ieejas forma


Ziņu kalendārs
«  Februāris 2014  »
PrOTCPkSSv
     12
3456789
10111213141516
17181920212223
2425262728

Meklēšana

Vietnes draugi


Statistika

Online pavisam 1
Viesi 1
Lietotāji 0
Lietotāju nav...


Copyright MyCorp © 2016