Poltergeista izpausmes ir tik fantastiskas, ka daudzi speciālisti netic tā eksistēšanai. Taču interesants ir fakts, ka poltergeista izdarības bieži tiek fiksētas nopietnu, ar zinātni saistītu cilvēku dzīvesvietās. Līdz ar to mainās speciālistu viedoklis. Varbūt poltergeists savu eksistenci grib pierādīt tieši zinātnes pārstāvjiem?

Maskavā dzīvojošās bioloģes Vladislavas Tarčevskas dzīvoklī trīs gadus notika neizskaidrojamas lietas, kas ir fiksētas dienasgrāmatā un uzņemtas fotofilmas kadros. Pēc tikšanās ar pazīstamiem anomālo parādību pētniekiem A. Prijmu, I. Vinokurovu, A. Šļandinski un V. Djačkovu bioloģe nonāca pie secinājuma, ka viņas ģimenei bijusi saskarsme ar kādu paralēlu pasauli.

Bezbailīgā zinātniece un pārliecināta ateiste

Līdz 1990. gadam Vladislava Tarčevska bija kareivīgi pārliecināta ateiste. Šādu nostāju lielā mērā veicināja profesija - bioloģijas zinātņu kandidāte.

Pēc Urālu universitātes beigšanas viņa tika norīkota uz Kamčatku. Sakarā ar to, ka Vladislava viena pati bez ieroča lāču apdzīvotā teritorijā pētīja lašu uzvedību naktīs, viņas drosmi apbrīnot brauca vispieredzējušākie Kamčatkas mednieki.

Pārējo dzīves daļu līdz pensijai zinātniece veltīja delfīniem. Viņa bija gan akvalangiste, gan zemūdens sporta instruktore. Tātad Vladislava bija pārliecināta, spēcīga un bezbailīga sieviete. Taču tas notika tikai līdz 1990. gadam, kad tālākie notikumi tik ļoti izmainīja viņas dzīvi, ka viņa nolēma kristīties, kas tika darīts tikai ar vienu nodomu - aizsargāt savu ģimeni no tā, kas ar to notika.

Poltergeista pirmās izpausmes

Viss sākās 1990. gada 13. martā, kad tika atzīmēta Vladislavas dzimšanas diena. Kad ciemiņi aizgāja, visā dzīvoklī bija dzirdami klusi klauvējieni. Visbaismīgākā vieta bija mātes, kura nomira dažus mēnešus pirms aprakstītajiem notikumiem, istaba.

Vēlāk klauvējieni nāca no durvīm, palodzēm, griestiem, mēbelēm. Brīžiem tie bija klusi, it kā kāds staigātu maigā kaķa gaitā, brīžiem nenormāli skaļi kā šāvieni no starta pistoles. Tad sāka trīcēt ikona un plaisāt kaklā karamie krustiņi. Viens no tiem bija pilnīgi jauns, un tas pārsprāga Vladislavas meitas pusbrāļa piekariņā, kad viņš gāja ārā no baznīcas. Otrs pārplīsa mājās, kad bija nolikts uz galda.

Tad nezin no kurienes ik rītu meitas miesā parādījās dažādu izmēru un vairāk vai mazāk skaidri roku un ķepu nospiedumi no rozā līdz koši sarkanai krāsai. Nesaprotamie nospiedumi tika konstatēti uz pleciem, krūtīm, vēdera, kājām, rokām un kakla. Arī pati Vladislava reizēm sajutusi spēcīgus grūdienus mugurā un sānos.

Pirmos četrus mēnešus pēc poltergeista uzrašanās visi ģimenes locekļi dzīvoja bailēs, kas brīžiem robežojās ar ārprātu. Jo īpaši šīs sajūtas pastiprinājās diennakts tumšajā laikā. Taču vienreiz zinātniece pārdzīvoja pa īstam paniskas bailes. Vladislava gulēja uz dīvāna un lasīja. Tad pēkšņi viņa sajuta, ka kāds uz viņas vēdera ir uzlicis smagas akmens krāsns stūri. Sāka zust elpa. Ar šausmām viņa sajuta, ka vēl mazliet un viņu nogalinās, bet kas un kāpēc? Viņa sāka skaļi lūgt Dievu, un krāsns tūlīt tika noņemta. Taču mirkli pirms tam Vladislava balsī nolamāja tos spēkus, kas viņas mājās rada visas šīs šausmas, un viņai uzreiz tika parādīts, kurš ir īstais mājas saimnieks.

Krustiņi, pulksteņi, durvis...

Pēc notikušā Vladislava devās uz baznīcu un pati nespēja noticēt tam, ka kļuvusi par piecpadsmit gadiem jaunāka: seja un kakls kļuva gludi, bezgrumbaini un acis mirdzēja. Taču pusotru stundu pēc atgriešanās no baznīcas seja momentāni kļuva veca, āda pārkrāsojās zaļgana un parādījās neskaitāmas grumbas, bet nākamajā rītā Vladislava izskatījās kā parasti.

Vēlāk sākās jukas ar pulksteņiem: brīžiem tie steidzās par 15 - 45 minūtēm, brīžiem atpalika. Divreiz aptuveni 20 - 25 minūšu ilgs laiks pazuda vispār. Vienreiz tika fiksēta divu minūšu pazušana. Laiks tika fiksēts ar hronometru, ar citu precīzu pulksteni, ar laika reģistru telefona pulkstenī un televīzijas ekrānā. Tā kā kļūdīties šādā pārbaudē nebija iespējams.

Notika arī citas brīnumainas parādības. Skaitītājs sāka uzņemt divreiz mazāku elektroenerģijas daudzumu kā parasti. Kad Vladislava naktī gribēja nofotografēt notikumus dzīvoklī, pēkšņi nestrādāja fotoaparāta automātiskais slēdzis it kā tas būtu salūzis. Taču nākamajā dienā ārpus dzīvokļa tas strādāja nevainojami. Vēlāk uz diviem metāliskiem fotostatīviem nevarēja uzskrūvēt fotoaparātu «Zenit-E», lai gan līdz šim tas tika darīts regulāri. Izrādījās, ka abu statīvu skrūves ir sadalītas pa vertikāli uz pusēm tā, it kā tas būtu izdarīts ar kādu neredzētu superžileti.

Reiz Vladislavas meita ilgi nevarēja ieiet dzīvoklī, jo atslēgtās durvis nebija iespējams atvērt. Meita izsauca atslēdznieku, kurš pārliecinājās, ka durvis ir atslēgtas, bet vienkārši nevar atvērt. Viņš ar ieskrējienu sāka sist pa durvīm ar kājām. Aptuveni pēc divdesmit minūtēm šādu pūliņu, par lielu izbrīnu atslēdzniekam, durvis pēkšņi atvērās, un viņš ielidoja iekšā. Viņa kāju spērienu atstātās pēdas vēl ilgi bija redzamas durvju dermantīna apšuvē.

Nenotikušas telefonsarunas un tikšanās

Poltergeists nepamanītu neatstāja arī tālruni. Sākās zvani un sarunas no nekurienes un uz nekurieni. Tika izsaukts meistars, kurš konstatēja, ka tālruņa aparāts ir pilnīgā kārtībā.

Sākumā sarunu laikā ar paziņām, radiniekiem vai darba kolēģiem pazuda skaņa, to tālruņa klausulē nomainīja samtains klusums. Tad pēkšņi vēlās vesela tālruņa zvanu lavīna, kurā nepiedalījās neviens abonents. Vēlāk ar Vladislavas ģimenes locekļiem runāja draugi un paziņas, kuri, kā vēlāk izrādījās, nemaz nav to darījuši.

Pēc laika gan dzīvokļa iemītnieki, gan viņu paziņas sāka redzēt fantomus. Tas notika gan dzīvoklī, gan mājas tuvumā. Pirmoreiz tas notika ar Vladislavu. Bioloģe pastaigājās ar savu suni - melnu labradoru, un ieraudzīja, ka līdzās apstājās pelēka «Volga», no kuras izkāpa viņas meita. Mašīnas priekšējos sēdekļos atradās divi jaunieši, bet aizmugurē sēdēja vēl trīs meitenes. Suns ielēca aizmugurē pie meitenēm un priekā luncināja asti. Viena no jaunietēm bija Vladislavas meitas draudzene, kura bija apģērbusies kā parasti - spilgtās, plīvojošās drēbēs. Zinātniece ar viņu apmainījās ar vieglu galvas mājienu un draudzīgu smaidu. Pirms gulētiešanas Vladislava meitai pavaicāja, no kurienes viņa ar draudzeni atgriezās. Meita izbrīnījās un pārliecināti teica, ka draudzene ar viņu nav bijusi. Māte nenoticēja un piezvanīja jaunietei, kura apgalvoja, ka šajā dienā ar viņas meitu vispār nav tikušās.

Pēc kāda laika Vladislavas vedekla izgāja no vannasistabas un devās pakaļ savam vīram un Vladislavas dēlam līdz viesistabai. Vīrs viņas acu priekšā pazuda. Viņa nesapratnē paskatījās pa logu un ieraudzīja savu dzīvesbiedru uz ielas.

Smakas, rētas, plankumi...

Dažreiz dzīvoklī parādījās nepatīkamas smakas. Oda pēc puvuma, zivju konserviem, medikamentiem. Uz tikko mazgātām meitas drēbēm pēc gludināšanas parādījās īpašas formas tumši zaļi un taukaini traipi, kas smirdēja pēc veciem zivju konserviem. Šie traipi turējās pusgadu un tad bez pēdām pazuda.

Uz Vladislavas kājām un krūtīm parādījās sāpīgi, piepampuši skrāpējumi. Dažreiz no tiem izsūcās kāda asins pile, taču rētas ātri vien aizdzija. Reiz zinātnieces sejā uzradās divu pirkstu nospiedumi, it kā kāds viņu būtu saķēris aiz deguna, diezgan ilgi paturējis un tad atlaidis vaļā.

Kad Vladislava vienreiz runāja pa tālruni, kāds spēcīgi viņu parāva aiz matiem virs pieres. Viņa turpināja sarunu. Atkal parāva, tikai šoreiz daudz stiprāk. Nācās steidzīgi uz vairākām stundām atstāt dzīvokli.

Cietēju lomā arī mājdzīvnieki

Poltergeists bez ievērības neatstāja arī melno labradoru. Gaisā virmoja sajūta, ka suni kāds visu laiku sit. Suns bailīgi spieda asti starp pakaļkājām un centās steidzīgi noslēpties zem galda vai kādā citā klusā stūrītī. Daudzreiz naktī vai no rīta ģimenes locekļi pamodās no suņa niknajiem rēcieniem.

Vienreiz, kad suns jau bija kļuvis miegains, viņš saņēma sitienu ar kaut ko asu pa priekšējo ķepu. Labradors palēcās un aptuveni piecpadsmit minūtes turēja ķepu savā priekšā, baidīdamies uz tās balstīties.

Tas pats notika ar ciemiņu nikno buldogu, kad viņi viesojās zinātnieces dzīvoklī. Suns gulēja zem galda, tad palēcās un atsitās ar galvu pret galda apakšu. Viņš tāpat pacēla priekšējo ķepu, ilgi to turēja kā krampī savilktu un nepārtraukti aplaizīja.

Viss labs, kas labi beidzas

Par visa notikušā apogeju var uzskatīt gadījumu ar Vladislavas vedeklu 1993. gadā. No blakusistabas durvīm, kur kādreiz dzīvoja zinātnieces māte, sāka pūst caurvējš, un tad nāca puvuma smaka. Vedekla bailēs ieraudzīja, ka ar grūdienu atveras šīs istabas durvis, noklikšķēja slēdzis un pazuda gaisma. Dēla sieva šausmās aizskrēja uz vannasistabu, un viņai no bailēm sākās spēcīga vemšana. Tajā laikā no pastaigas ar suni atgriezās Vladislavas meita. Brāļa sieva viņai visu izstāstīja, un abas devās uz viesistabu, taču pie durvīm sastinga... Uz durvīm, kuras pirms dažām minūtēm pašas atvērās, bija redzami divi melni pa pusei roku, pa pusei ķepu nospiedumi ar gariem nagiem. Pēc nospiedumu izmēriem varēja spriest, ka tos atstājis radījums, kura augums ir vismaz divi metri.

Zinātnieces Vladislavas Tarčevskas dzīvoklis atrodas deviņstāvu mājas piektajā stāvā. Visus trīs gadus, kamēr tajā darbojās poltergeists, slikti strādāja televizors. Tā ekrānā nepārtraukti lidinājās baltas pārslas. Poltergeista izdarības beidzās tikpat pēkšņi un negaidīti kā sākās. Visas tehniskās un elektriskās iekārtas, ieskaitot televizoru, pēc šiem notikumiem darbojās normāli.

Avots: eniostudija.lv