Pirmo sērkociņu fabriku nodibināja 1848. gadā Zviedrijā Jenčepingā, bet 12 gadus vēlāk arī Latvijā. 1860. gadā sāka darboties Georga fon Štresova sērkociņu fabrika. 1861. gadā to pārņēma Ernests

Kiršteins. Otru fabriku 1862. gadā izveidoja Kristofors Hermans Loviss. Par tās līdzīpašnieku kļuva R. Džons Haferbergs, kas 1866. gadā to pārņēma savā īpašumā. Fabrika 1867. gadā nodega un to vairs neatjaunoja.

19. gs. 60-tajos un 70-tajos gados izveidojās vēl vairākas sērkociņu fabrikas.

80. gados starp sērkociņu ražotājiem izveidojās sīva konkurence. Palika  A. Hiršmaņa fabrika Kuldīgā. Tā saucās «Vulkāns». Gadā tā izlaida 18000 kastes (katrā kastē 100 kārbiņas) sērkociņu.

1913. gadā sērkociņu ražošanas uzņēmumi nodarbināja 1,9 tūkstošus strādnieku.

Nelielu sprāgstošā dzīvsudraba ražotni 1880. gadā nodibināja E. Martinovs.  1883. gadā to pārņēma firma «Sellier & Bellot». Ražotni modernizēja. Gadā izlaida 250 milj. pistonu, 12 milj. revolvera patronas un 5 milj. montekristo patronas. Produkcijas vērtība gadā sasniedza 200 līdz 500 tūkst. rubļu.

Sērkociņu galviņas sastāvā ir kālija hlorāts (KClO₃) skābekļa izdalīšanai, sērs (degšanai), stikla pulveris (berzei) un līme. Kārbiņas malu sastāvā – sarkanais fosfors, sērs, antimons, krāsviela (parasti umbra), stikla pulveris un līme. Sērkociņu galviņu velkot gar kārbiņas malu, atšķeļas fosfora daļiņas, kas saskaroties ar oksidētāju (KClO₃), viegli uzliesmo un aizdedzina ar fosforskābi un parafīnu impregnēto sērkociņu.

Avots kimijas-sk.lv