Vai kapsētās viss mierīgi?.. - 22 Septembrī 2010 - Digitālpreces

Viss neparastais, interesanti fakti, interneta veikals
Otrdiena
06.12.2016
Privātas vēstules
Sveicināti Viesis | RSS Sākums | Reģistrācija | Ieeja
Vietnes izvēlne

Mini-čats
 
500

Mūsu aptauja
Balso par mājas lapas tēmu Kas vajadzīgs visvairāk?
javascript:// javascript://
Pavisam balsojuši: 125


Sākums » 2010 » Septembris » 22 » Vai kapsētās viss mierīgi?..
Vai kapsētās viss mierīgi?..
12:59

Maloohtinskas kapsētai, kas ir burvju, alķīmiķu un pašnāvnieku atdusas vieta, jau sen piemīt nelāga reputācija. Aculiecinieki apgalvo, ka dažkārt baltajās naktīs var novērot zaļganu gaismu, kas lēni pārvietojas virs kapiem. Taču izrādās, ka šeit notiek daudz dīvainākas un baisākas lietas.

Sankt-Pēterburgas iedzīvotājs Aleksandrs Potapovs gulēja slimnīcā un dzirdēja kādu stāstu no palātas biedra, kurš pārcieta miokarda infarktu. Aleksandrs apsolīja dzirdēto nevienam nestāstīt, taču uzzināja, ka palātas biedrs no 12. stāva balkona devies mūžības apskāvienos. Tāpēc viņš lauza solījumu, lai arī citi uzzinātu par neparastajiem notikumiem.

 

Dārgumu meklētāji

«1992. gadā mūsu rūpnīcā notika štatu samazināšana, un mēs ar Maksimu atradāmies «aiz borta». Vairāk kā trīs mēnešus meklējām darbu valsts uzņēmumos un privātās firmās. Taču atrast darbu 48 gadu vecumā neizdevās. Tad arī mēs nolēmām nodarboties ar visai neparastu lietu – dārgumu meklēšanu pamestos kapos. Sākumā bija bail, taču ar laiku pieradām un baidījāmies tikai no tā, ka nonāksim milicijas redzeslokā. Darbs izrādījās diezgan ienesīgs: atrastos auskarus, brošas, gredzenus mēs nodevām lombardā vai antikvariātā.

Pēdējā laikā visvairāk darbojāmies Maloohtinskas kapsētā. Esam saskatījušies šeit viskautko. Klusās Mēness apspīdētās naktīs vairākkārt esam redzējuši spokus. Vienreiz virs kapiem pārvietojās zaļas ugunis. Divreiz kļuvām par lieciniekiem sātanistu saiešanām. Turpat, Maloohtinskā, mēs nejauši iepazināmies ar profesionālu dārgumu meklētāju. Viņu sauca Aleksejs, un viņš piedāvāja strādāt kopā.

– Man ir speciāla iekārta, – stāstīja Aleksejs, – ar kuru var noteikt, vai zārkā ir dārgumi, lai kaps nebūtu jārok veltīgi. Apsolu, ka kļūdu nebūs».

 

Kapu izrakšana turpinās 

Trijotne nolēma «strādāt» kopā. «Aleksejs no portfeļa izvilka savu iekārtu, kas bija līdzīga tortes kastei, un pieskrūvēja tai hokeja nūjas formā izliektu stieni, kuru vadīja virs kapa. Agregāts klusu pīkstēja. Aleksejs piegāja pie nākamā kapa – tas pats rezultāts. Tikai virs piektā kapa iekārtas izdotā skaņa mainījās.

– Jārok šeit, – sacīja «meistars».

Mēs ar Maksimu ātri aizrakāmies līdz zārka vākam un ar tūristu cirvīti to nobīdījām malā. Paspīdinājām lukturīti, ieraudzījām kaulus un kleitu, virs kuras paspīdēja kaklarota. Vēl atradām gredzenu ar gaiši zilu akmeni un masīvu zelta gredzenu. Aleksejs paņēma tikai gredzenu ar akmeni.

Vēlāk mūsu darbs gāja kā pa sviestu. Kompanjona iekārtai varēja uzticēties. Mēs vienmēr atgriezāmies ar bagātīgu «ražu». Lielākā laupījuma daļa tika mums ar Maksimu. Aleksejs ņēma tikai sīkumus: gredzenu ar hieroglifiem, parastus auskarus, sudraba gredzenu… Tāds dāsnums mums bija neizprotams. Vienreiz mēs viņam uzprasījām, kāpēc viņam vajadzīgi šie krāmi. Neiedziļinoties sīkumos, Aleksejs paskaidroja, ka nodarbojas ar melno maģiju, bet priekšmeti vajadzīgi darbam. Vairs nekad mēs viņam jautājumus neuzdevām.

 

Liktenīgais gājiens

Vienā no Maloohtinskas gājieniem Aleksejs mūs aizveda pie kapa, pie kura slējās neliels granīta obelisks. Sākumā viņš visu «iztaustīja» ar iekārtu, bet vēlāk sāka čukstēt kaut kādus buramvārdus. Mēs gaidījām. Mēnesi tikmēr aizsedza mākoņi un iestājās kosmiskā tumsa – nebija redzams pilnīgi nekas.

– Viss, – noteica Aleksejs, – var rakt. Lukturu gaismā mēs draudzīgi ķērāmies pie lāpstām un pavisam ātri tikām līdz zārka vākam. Maksims ar iestrādātu kustību pabīdīja malā vāku.

Pēkšņi bija dzirdami neciešami skaļa gaudošana, un kāds milzīgs spēks mūs visus izrāva ārā no kapa bedres. Pret kādu akmeni es stipri sasitu ribas. Apkārt viss dārdēja un kauca kā gigantiskas virpuļvētras epicentrā. Man gandrīz pārplīsa bungādiņas. Tikpat pēkšņi viss apklusa.

Es gulēju zemē un ar šausmām gaidīju, kas notiks tālāk. Viss bija kluss. Piecelties nespēju. Kaut kas neredzams, bet auksts un dzīvs mani spieda pie grunts. No bailēm un sāpēm es zaudēju samaņu. Atģidos agri no rīta.

Mani biedri gulēja piecu metru attālumā pilnīgi nedabiskās pozās. Rāpus es tiku līdz Maksimam un sastingu: viņa galva bija gandrīz norauta no ķermeņa. Viņa acis bija plati atvērtas un necilvēcisku ciešanu pilnas. Aleksejs arī bija miris. Viņam bija sagriezts kakls».

Neatceroties sevi un nejūtot kājas, es skrēju un atģidos tikai mājās. Sieva stāstīja, ka biju pilnīgi pārvērties. Mēnesi pēc šī gadījuma es nokļuvu psihiatriskajā slimnīcā. Iznācu un dabūju infarktu. Es vairs nevarēju gulēt. Mani pārņēma sajūta, ka kāds manī ir iemiesojies un mani gaida ellē. Vairs nespēju pretoties, esmu pilnīgā izmisumā».

 

Notikumi Maloohtinskas kapsētā 

Pēc šī stāsta noklausīšanās Aleksandrs Potapovs sāka vākt informāciju par Maloohtinskas kapiem, kas izvietoti netālu no Novočerkaskas prospekta, dzīvojamā kvartāla dziļumā. Tik tiešām, kapsētai jau izsenis bija mistiska slava. Maloohtinskas kapi dibināti 1740. vai 1760. gadā. Zināms tas, ka tā ir visvecākā vecticībnieku kapsēta Pēterburgā. Glabāšana šeit beidzās 1946. gadā, un kapi tika slēgti. Jau vairāk kā 200 gadus kapsētā saiešanas rīko sātanisti. Starp kapiem līdz šai dienai sastopami uzbērumi ar asins pēdām un zīmējumiem: piecstarainām zvaigznēm, uz kurām uzlikti krusti.

Tuvējo namu iedzīvotāji stāsta, ka 1995. gada ziemā vilkatis šeit saplosījis sešus suņus un desmitu kaķus. Vēlāk pie kādreiz ievērojamā pirmās ģildes tirgoņa un burvja Skrjabina melnā marmora obeliska tika atrasts nocirsts cilvēka pirksts. Starp melnās maģijas speciālistiem klīst ticējums, ka Skrabinu ģimenes kapiem piemīt īpašība izārstēt pat no visbaismīgākajām slimībām. Ivana Kupalas naktī jāaiziet pie kapa, jānometas ceļos un trīsreiz jānoskaita lūgšana «Tēvs mūsu». Stāsta, ka vairāki cilvēki, kas veikuši šo apšaubāmo procedūru, ir izārstējušies pat no onkoloģiskām slimībām.

 

Mūka Prokopija izdarības 

Ar mistiskiem notikumiem ir pazīstama vēl viena Pēterburgas kapsēta – Nikoļska. Septiņdesmito gadu sākumā tur dzīvoja mūks Prokopijs. Viņš kontaktējies ar tumšajiem spēkiem un sasirgušos ārstējis ar dažādām «zālēm», kas pagatavotas no mirušo kaulu pulvera, kas sajaukts ar pretīgām vielām. Tie, kas tuvu pazina «dziednieku», apgalvo, ka reiz pie viņa ieradies sātans un piedāvājis darījumu – mūžības eliksīru apmaiņā pret mūka dvēseli. Pārbaudījums parastam mirstīgam bijis pārlieku liels, un Prokopijs savu darījumu apstiprinājis ar parakstu.

Pēc vienošanās kulta kalpotājam Lieldienu naktī vajadzēja piesiet pie krusta grēcinieci, izdurt viņai acis, nogriezt mēli un tekošās asinis savākt baznīcas kausā. Visu to viņš arī izdarīja ar kādu vieglas uzvedības sievieti, kuru, īpaši nepiepūloties, savāca pie viesnīcas «Maskava». Pēc tam Prokopijam vajadzēja 666 reizes nolādēt Visaugstāko un līdz debess spīdekļa ausmai iztukšot kausu ar asinīm. Taču mūks nepaspēja – ar oranžu gaismu zaigoja uzlecošās saules stari. «Dziednieka» smirdošās mirstīgās atliekas, kas bija pilnas ar maziem kustīgiem tārpiem, atrada līdzās šausmīgi sakropļotajam prostitūtas līķim. Aculiecinieki stāsta, ka mūka labā kāja bijusi kā kaķim.

Pēc šī notikuma kapos bieži var sastapt lielu, melnu kaķi ar sirmu bārdiņu pie apakšžokļa. Bijuši gadījumi, ka viņš meties virsū cilvēkiem un mēģinājis negaidīti pārsteigtajiem pārgrauzt rīkli.

Var piebilst tikai to, ka kapu apgānītājus un melnās maģijas lietpratējus gaida bargs sods. Tāpēc ar šīm nodarbēm labāk neaizrauties.


Avots: eniostudija.lv
Skatījumu skaits: 953 | Pievienoja: Admin | Reitings: 1.0/7 |
Komentāru kopskaits: 0
Līdzīgi materiāli:
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Ieejas forma


Ziņu kalendārs
«  Septembris 2010  »
PrOTCPkSSv
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930

Meklēšana

Vietnes draugi


Statistika

Online pavisam 1
Viesi 1
Lietotāji 0
Lietotāju nav...


Copyright MyCorp © 2016