Pirmo reizi rakstveidā par Lohnesa ezerā mītošu briesmoni minēts 565. gadā. Abats Joans, aprakstot kāda svētā Kolumba dzīves gājumu, minējis arī šā cilvēka triumfu pār "ūdens zvēru” Nesas upē. Tas noticis laikā, kad svētais aktīvi līdzdarbojies pagānu pievēršanā "īstajai” ticībai kādā Skotijas rietumu piekrastes klosterī. Reiz viņš nokļuvis pie Lohnesa ezera, kur noskatījies, kā vietējie iedzīvotāji apglabā kādu no savējiem, kurš, peldoties ezerā, mīklainos apstākļos nāvējoši sakropļots un nogalināts. Visi runājuši par kaut kādu dzelmē mītošu briesmoni.

Tad viens no svētā vīra mācekļiem pārgalvīgi meties ūdenī un sācis peldēt pāri šauram līcītim, lai no otra krasta atdzītu laivu. Viņš vēl neesot bijis necik tālu no krasta, kad "no ūdens izniris neparasta paskata zvērs, kas bijis līdzīgs gigantiskai vardei, tikai tā neesot bijusi varde”. Un, raksta abats, svētais Kolumbs tad pagriezies pret briesmoni un pavēlējis: "Apstājies un neaiztiec šo cilvēku!” Briesmonis paklausījis un pazudis zem ūdens. Aptuveni tāds ir sākums leģendai par Lohnesa briesmoni.

Pirmie fakti par briesmoni ezerā parādījās 1933. gada pavasarī, kad navigācijas inspektors Alekss Kempbels vietējā presē publicēja rakstu par Makkeju pāri, kuri redzējuši ezerā kādu savādu dzīvnieku, ko nezin kāpēc nekavējoties nodēvējuši par briesmoni. Lasītāji bija satraukti, savukārt Alekss Kempbels uzsāka sistemātisku ezera novērošanu. Viņš kopumā 18 reizes esot redzējis šo noslēpumaino dzīvo būtni, bet visprecīzākais novērojums bijis 1934. gadā, kad briesmoņa galva, kakls un kumbrs parādījās aptuveni 200 metru attālumā no krasta. Tajā pašā gadā gar ezera ziemeļu krastu ierīkoja ceļu un izcirta kokus un krūmus – lai cilvēkiem būtu ērtāk aplūkot Britānijas lielāko saldūdens ūdenskrātuvi.

Pēc 50 gadiem intervijā izdevumam "Daily Mail” Makkejas kundze atcerējās, ka 1933. gada martā redzējusi ezerā iepriekš neredzētu milzīgu būtni – liels, melns ķermenis, kas gan iznira virs ūdens, gan atkal pazuda zem tā. To neesot iespējams ar kaut ko salīdzināt: ne gluži zilonis, ne arī valis. Vīrs to nav pamanījis, taču iecietīgi ieteicis sievai nevienam par to nestāstīt, jo – tāpat taču neticēs. Taču Makkeja kundze neesot noturējusies, un tādā veidā šīs runas nokļuva Aleksa Kempbela ausīs, kurš vienlaikus bija arī vietējā laikraksta korespondents.

Maijā ceļa būvētāji novērojuši, kā jau par Nesiju nodēvētais briesmonis ezera vidū pēkšņi uzpeldējis virs ūdens tieši garām peldoša kuģa aizmugurē. Viņi redzējuši milzīgu galvu un masīvu ķermeni. Augustā vairāki aculiecinieki parasti ļoti rāmā Lohnesa ezera virsmā pamanījuši mīklainu viļņošanos. Tad, secīgi parādoties un nozūdot, bijuši redzami tādi kā rindā izkārtoti kupra zāģveida izaugumi, kas kustējušies gluži kā kāpurķēde.

1935. gada 22. jūlijā misters Spensers ar dzīvesbiedri agrā rītā mašīnā brauca pa ceļu, kas savieno Doresas un Foijersas ciemus. Pēkšņi viņus pārsteigusi mīklaina dzīva būtne, kas acu priekšā šķērsojusi ceļu un devusies ezera virzienā – virs tieva kakla izvietota savādas formas galva, smagnējs, amorfs ķermenis. Būtne tuvojusies ūdenim pārsteidzošā ātrumā. Vai Nesija dzīvo ne tikai ūdenī, bet "pastaigājas” arī pa sauszemi? Katrā ziņā fiksēti vismaz septiņu aculiecinieku vēstījumi, kad šī būtne sastapta uz sauszemes.

Turpmāko 50 gadu laikā vismaz 3000 aculiecinieku pilnā nopietnībā apgalvojuši, ka redzējuši Nesiju.

Daudz ir arī dažādu fotoliecību. Neilgi pēc Makkeju pāra stāstījuma ezera apkaimē sāka parādīties ļaudis ar fotoaparātiem. 1933. gada novembrī kāds N. Dandass kopā ar sievu ieraudzīja Nesiju un pamanījās to arī nofotografēt, taču vēlāk, attīstot filmiņu, tur nekas nebija saskatāms. Taču tieši 1933. gadā arī parādījās pirmā Nesijas fotogrāfija. To bija uzņēmis Hjū Grejs. Arī viņa fiksētie kadri faktiski nebija izdevušies – četros vispār nekā nebija, bet piektajā tomēr varēja izšķirt kaut kādas mīklainas būtnes formas. Šo attēlu publicēja vairāki izdevumi, un uzņēmums Kodac veica speciālu ekspertīzi, apstiprinot, ka negatīvs ir oriģināls.

1934. gadā nofotografēt Nesiju izdevās Londonas ķirurgam Robertam Vilsonam. Un šis attēls jau visus patiešām pārsteidza: virs ūdens bija redzama neliela, čūskveidīga galviņa garā, tievā kaklā. Bija saskatāma arī viena peldspura. Šis attēls nekavējoties parādījās teju visos pasaules izdevumos.

Jāatzīst, Nesijas meklējumiem pētniekus pievērsa ne tikai gluži zinātniska, bet arī materiāla ieinteresētība. Par tās notveršanu jau tolaik bija izsludināta vērā ņemama summa. Demobilizētais kareivis Frenks Sērls, iepriekš rūpīgi izpētījis esošos materiālus, visas vasaras garumā ar fotoaparātu rokā ezermalā pavadīja vidēji 20 stundas diennaktī. Turklāt viņš nesēdēja tikai krūmos, bet bieži vizinājās ezerā piepūšamajā laivā. Un – ezers viņu apbalvoja par šo centību. 1972. gada 21. decembrī aptuveni 250 metru attālumā no viņa laiviņas virs ūdens parādījās Nesija. Tā pacēla galvu sava lokanā kakla galā un dziļi ieinteresēta nopētīja Sērla laiviņu. Tad Nesija ienira, nopeldēja zem laivas, atkal iznirstot virs ūdens otrā pusē. Vērotājs vēl aptuveni 30 sekundes varējis novērot un fotografēt savādo būtni.

Tiesa, skeptiķi uzskata, ka šīs fotogrāfijas ir vai nu veiklas falsifikācijas, vai arī tajās redzamais ir jebkas – tie varot būt ūdenī peldoši baļķi, ūdens virpuļi garām aizejoša kuģa astē, vēja vērpetes, tikai ne Nesija…

Tomēr – ko darīt ar patiešām iespaidīgo aculiecinieku liecību daudzumu? Vai ir iespējams, ka viņi pilnībā visi ir meļi, vai arī visi tik liktenīgi kļūdījušies? Acīmredzot beidzot bija pienākusi kārta nopietnākiem zinātniskās izpētes darbiem.

Zinātnieki uzsāka rūpīgu ezera izpēti – visos iespējamos virzienos, izmantojot eholotes, radarus, sonorus. Iepriekš allaž klusais un rāmais ezers tagad burtiski trīcēja no sprādzieniem, kuriem, atbilstoši zinātnieku iecerei, vajadzēja briesmoni tiktāl sabiedēt, ka tas izmisumā iznirs virspusē. Ezerā ielaida pat neliela izmēra zemūdeni. Tiesa, tās iespējas izrādījās ierobežotas, jo tumšie ūdeņi nelaida cauri pietiekami gaismas.

Tomēr arī zinātniskais uzbrukums ezeram lika sensāciju kārotājiem vilties. Zemūdens sprādzieni nepiespieda Nesiju iznākt laukā no ierastās vides, savukārt eholotes uzrādīja tikai kaut kādu milzīgu objektu pārvietošanos dažādos ezera dziļumos.

Otrs šo medību posms jau bija sekmīgāks. Ezerā ievietoja jutīgus mikrofonus un speciālus zemūdens prožektorus ar fotokamerām. Iecere bija vienkārša: kad mikrofons uztvers zem ūdens kustībā esoša dzīvnieka radītos trokšņus, nekavējoties ieslēgsies prožektori, kuru gaismā fotokameras acumirklī fiksēs garām peldošo monstru. Pirmās 1972. gada fotogrāfijas neizraisīja sevišķu entuziasmu. Fotofilma bija fiksējusi visnotaļ nenoteiktu, neskaidru ķermeni. Katrā ziņā šie uzņēmumi nevarēja kļūt par pamatu jauniem secinājumiem.

Pēc šīm neveiksmēm zinātnieki nosprieda, ka Nesija ūdenī spēj pārvietoties tik nedzirdami, ka mikrofoni nevar laikus iedarbināt uzņemšanas aparatūru. Tad viņi mainīja shēmu. Viņi veica automātisku fotografēšanu ar intervālu ik pēc 75 sekundēm, tādējādi fiksējot pilnībā visu, kas vien tajā mirklī patrāpās kadrā. Tieši tādā veidā arī iegūti divi sensacionāli uzņēmumi, kuros redzama briesmoņa galva un ķermenis. Tas kļuva par pamatu simpozija sarīkošanai, kas veltīts Lohnesa fenomenam. 1975. gada 10. decembrī britu parlamentāriešu grupai un zooloģijas ekspertiem demonstrēja Nesijas jaunos fotouzņēmumus, kuros bija redzams strupais ķermenis, galva ar diviem paplatinājumiem, kas līdzīgi ragiem, garš kakls un – visbeidzot – romba formas labā aizmugures peldspura.

Varētu domāt – viss, punkts ir pielikts. Taču burtiski pēdējā mirklī šo simpoziju atcēla, jo daudzi tomēr apstrīdēja iegūtās fotogrāfijas. Lai gan to apspriešana parlamentā patiešām esot izraisījusi ļoti dedzīgas, pretrunīgas diskusijas.

Itāļu zinātnieks Luidži Pikardi specializējies savdabīgu pētījumu jomā: meklē saites un atbilstības starp dažādām mītiskajām būtnēm, vēsturiskiem aprakstiem un ģeoloģiskām parādībām. Viņš ir pārliecināts, ka Lohnesa ezers ne gluži bez pamatojuma izvietojies tieši virs britu salu šķērsojošās zemes garozas plaisas. Šis tektoniskais lūzums ik pa laikam aktivizējoties un izraisot nelielas zemestrīces. Grūdienu sekas ir no zemes dzīlēm nākošu gāzu izdalīšanās, kas cilvēkos izraisa halucinācijas. Šo gāzu iespaidā var sākt likties, ka cilvēki redz dažādas fantastiskas būtnes. Viņaprāt, Skotijas gleznainā ezera tumšajās dzīlēs it kā mītošais nenotveramais "dzīvnieks” patiesībā ir tikai parādība, kas veidojas halucinogēno gāzu ietekmē.

Pikardi izteicis arī pieņēmumu, ka kaut kas līdzīgs savulaik noticis arī ar slavenajiem Delfu orākuliem. Viņi pareģoja, parasti esot to halucinogēno gāzu iespaidā, kas regulāri izdalījušās no kalnu iežiem tieši tektoniskā lūzuma vietās. Pikardi ir pārliecināts, ka daudzi reģioni, kuros, atbilstoši grieķu mitoloģijai, mituši dažādi briesmoņi vai notikušas brīnumainas parādības, precīzi sakrītot ar seismiskās aktivitātes rajoniem. Saindēšanās ar gāzēm šajos rajonos varēja būt par iemeslu tam, ka cilvēki pēkšņi sāka redzēt dažādas pārdabiskas parādības, piemēram, trakojošu liesmu, ko pavada no pazemes nākošs draudīgs troksnis, kas faktiski ir reāls pazemes grūdiena troksnis. Tādējādi pārdzīvotās šausmas cilvēka fantāzijā pārauga uguni spļaujošos drakonos…

Taču arī šis skaidrojums diemžēl nesniedz atbildi uz visvienkāršāko jautājumu, proti – kāpēc gan daudzie aculiecinieki Lohnesa ezerā redzējuši tieši vienu Nesiju, nevis, piemēram, katrs kaut ko savu? Itāļu zinātnieku šāds jautājums nemulsina. Viņš uzskata, ka fenomena saknes jāmeklē vietējās tradīcijās. Esot taču zināms, ka britu salu iedzīvotāji ir ļoti konservatīva tauta, kas gadsimtiem ilgi piekopj vienas un tās pašas tradīcijas. Atliek tikai kādam pateikt kaut ko jaunu, un šo frāzi no paaudzes paaudzē atkārtos visi pēcnācēji. Vajadzēja tikai kādam reiz kādā pilī iedomāties, ka viņš tur redzējis spoku, un kopš tā laika šis spoks tur "apmetās” uz visiem laikiem. Turklāt, laikam ejot, šie stāsti apauga ar aizvien krāsainākām detaļām…

Tā esot arī šajā gadījumā, proti – kāds izmetis frāzi, ka it kā redzējis ezerā kaut ko līdzīgu gigantiskai čūskai, un šī – faktiski varbūt vienīgā – halucinācija izraisīja savdabīgu ķēdes reakciju. Turklāt esot arī jārēķinās ar vietējo viesnīcu īpašnieku iniciatīvu, kas, kā zināms, pārtiek tikai no tūristu garantētajiem ienākumiem. Tieši viņi varētu būt sevišķi ieinteresēti Nesijas leģendas iespējami ilgākā uzturēšanā…

1962. gadā angļu naturālists Pīters Skots dibināja Lohnesa ezera parādību izpētes biroju. Viņš nāca klajā ar paziņojumu: "Viņu tur, iespējams, ir vismaz divdesmit vai pat piecdesmit. Manuprāt, viņi attiecināmi uz pleziozauriem.” Bet – pleziozauri no Zemes pazuda jau pirms 70 miljoniem gadu! Vēl pirms pēdējā lielākā ledus laikmeta.

Izrādās, briesmoņa medniekus nemulsina šis fakts. Viņi secinājuši, ka Nesija un tās senči savulaik bijuši atdalīti no izejas jūrā, kā rezultātā izveidojies ezers. Tas noticis tieši pēdējā ledus laikmeta beigu posmā. Savukārt citi speciālisti tikpat dedzīgi apgalvo, ka pleziozaurs nespētu izdzīvot tieši Lohnesa ezerā, katrā ziņā ne tādā oriģinālā paskatā, kāds tas savulaik bijis. Tāpēc labākajā gadījumā varētu runāt tikai par kaut kādām ļoti ievērojamām mutācijām…

Avots: la.lv