Vasarsvētki ir pavisam neparasti. Varbūt kādam īsti nav skaidrs, kas tajos tiek svinēts, – vai vasaras sākšanās? Notiek visas dabas atplaukums, telpas rotā meijas, zied ķirši un ābeles. Tā patiešām arī ir – vasara ir sākusies. Visa daba – gan mežā, gan pļavās, gan laukos – ir atdzimusi. Pēc aukstās ziemas viss pēkšņi ir dzīvības pilns.

Vasarsvētki ir arī trešie lielākie kristīgie svētki pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem.

Bībele stāsta, ka Vasarsvētku dienā Jēzus mācekļi bija sapulcējušies, kad pār viņiem tika izliets Svētais Gars. Apustuļi darbos šis notikums aprakstīts neparastos tēlos, t.i., ka namā, kur viņi sēdēja, “nāca rūkoņa, it kā pūstu stiprs vējš, (...) un parādījās uguns mēles.” Turklāt ļaudis, kurus līdz tam šķīra atšķirīgas valodas un pat domāšana, piepeši spēja viens otru saprast.

Vasarsvētki ir Baznīcas dzimšanas svētki. Vasarsvētku notikums apliecina, ka Baznīca nav cilvēku veidota organizācija, bet gan Svētā Gara iedvesmotu cilvēku kopība, kura nāk kopā dievnamos, kalpo un liecina citiem par Kristu nevis pienākuma dēļ, bet tāpēc, ka tā ir šo cilvēku garīga pārliecība un ticība.

Jau izsenis latviešiem Vasarsvētki saistās ar meiju smaržu. Līdzīgi kā Jāņos ir meijas, tā arī Vasarsvētkos ir meijas. Saskaņā ar latviešu tradīcijām dienu pirms Vasarsvētkiem visi tīra un pušķo sētu, sakopj istabas, slauka pagalmus, izpušķo māju. Istabās tiek ienesti bērzi un ceriņi. Daba ir atvērusies visā savā krāšņajā jaukumā, Vasarsvētki allaž tiek gaidīti ar skaidru, siltu un jauku laiku.

Ticējums vēsta, ka pērkons pirms Vasarsvētkiem liecinot par gaidāmu siltu vasaru.

 Mūsdienās Vasarsvētkus mēs varam nosvinēt gan atbilstoši kristīgajām tradīcijām jeb ar gājienu uz īpašo dievkalpojumu savā baznīcā, gan ar pārgājienu pretī vasarai, noorganizējot pikniku kopā ar ģimeni un draugiem.